Bleiks jau bija izmeties pilnīgi kails un uzgūlies man virsū. Aplicis manas kājas sev ap vidukli, viņš iespieda manī pašu sava locekļa galu.
– Es esmu tik sasodīti uzbudināts, ka man sāp. Es tevi paņemšu, ienākot tevī dziļi, tik dziļi, ka nākamreiz tu vairs neaizmirsīsi, kurš ir tavs saimnieks, mazā. Es likšu tev sasniegt baudu vēl un vēlreiz, kamēr tu sāksi paļauties, ka es spēju mums sagādāt to, ko mēs abi vēlamies.
Neprāts neļāva man parunāt. Es reibu, nebūdama gatava tam, ko turpmāk varēju no Bleika sagaidīt. Viņa ķermeņa augšdaļas muskuļi bija cieti un saspringti. Viņš ar roku apskāva mani ap vidu. Bleika zaļo, satumsušo acu zīlītes bija iepletušās. Viņš bija ieurbies manī ar skatienu. Un tad es viņu ieraudzīju – gan kā cilvēku, gan arī kā dzīvnieku, kurš slēpās viņā.
Bleikam tas bija vajadzīgs. Viņam mani vajadzēja šādi.
– Bleik. – Aplaizīju lūpas. No manas saraustītās elpas tās bija kļuvušas sausas. – Noskūpsti mani… lūdzu. Spriedzi un valdonīgo apņēmību viņa skatienā nomainīja kaut kas cits.
Un es to sajutu, kad mūsu lūpas saskārās, nu jau saudzīgāk, tomēr vēl aizvien tikpat kaislīgi. Tā bija mīlestība. Es to pazinu. Par spīti visām viņa dīvainībām un ārkārtīgi kaitinošajai vēlmei visu kontrolēt, es mīlēju šo vīrieti. Man bija nepieciešams viņam to visu sniegt tikpat ļoti, cik viņš pēc tā alka.
– Es tevi mīlu, – steigšus izteicu, atrāvusies no viņa lūpām.
Bleika kvēlo acu skatiens no jauna ieurbās manī. Šķita, ka izsalkums, kas vibrēja visā viņa ķermenī, uz mirkli sastingst. Tad viņš no jauna noliecās un maigi noskūpstīja mani uz lūpām.
– Es nespēju elpot bez tevis, mazā. Tu mani sadragā un atkal saliec kopā. Tu pieņem no manis visu un tomēr mani mīli.
Redzot Bleika jautājošo skatienu un dzirdot šaubas, kas izskanēja viņa pēdējos vārdos, es sajutu sirdī vieglu dūrienu.
– Bleik… es esmu tava. Es gribu to, ko tu dari. Es gribu tevi visu. – Man aizžņaudzās kakls, nu jau pavisam citu iemeslu dēļ. Iekāre un dvēseli plosoša mīlestība pamazām pārņēma mani visu, izstarojot starp mums abiem.
Mūsu lūpas atkal sastapās, un Bleiks ar grūdienu ienāca manī, vienlaikus ieslidinādams mēli man mutē. Mans klēpis cieši aptvēra viņu, pastiepdamies, lai uzņemtu viņa lielo locekli. Un tad jau viņš bija dziļi manī. Mēs bijām tik tuvi, mūsu ķermeņi un dvēseles saplūda kopā. Viņš atrāvās un no jauna ienāca manī, šoreiz jau dziļāk. Man aizrāvās elpa. Viņa saspringušais, viegli trīcošais augums slējās pār mani. Arī es jutu tādu pašu vajadzību ļaut sev vaļu, ļaut, lai mani aprij šī neprātīgā iekāre.
Bleika acīs iezvērojās kvēle. Saņēmis manu pakausi plaukstā, viņš atbalstījās uz elkoņa. Saāķēju potītes ap viņa vidukli, viņa roka ciešāk aptvēra mani ap vidu. Viņš atkal ienāca manī, un šī sajūta aizrāva mani līdz orgasma bezdibeņa stāvajai malai. Mana mute pavērās mēmā kliedzienā, kas tomēr izlauzās man pār lūpām, kad Bleiks atsāka kustēties. Spēcīgi. Strauji. Nežēlīgi un skarbi. Tas bija tikai viens no daudzajiem veidiem, kā man patika viņu sajust.
Nepiekāpīgais ritms atkal ātri noveda mani līdz baudai. Mans klēpis cieši savilkās ap viņu, es spēcīgi aptvēru viņa gurnus ar kājām. Pirmajam baudas vilnim tūlīt sekoja nākamais, jo nu arī viņš bija man pievienojies. Bleiks ieguva mani, piespiedis pie galda, kustēdamies neprātīgi strauji, lai beidzot sasniegtu baudu un atvieglojumu… un no viņa lūpām izskanēja mans vārds.
Otrā nodaļa
Sēdēju jāteniski uz Bleika gurniem, ar īkšķiem masēdama viņa plecu izspīlētos muskuļus. Tie bija nepadevīgi, un radās iespaids, ka viņš nemaz nejūt to, ko daru. Tad viņš izdvesa klusu vaidu. Pasmaidīju, noliecos uz priekšu un ar krūtīm piekļāvos viņa mugurai. Skūpstīju Bleika ādu, ieelpodama losjona aromātu, kas bija sajaucies ar viņa smaržu. Kāda brīnumaina dabas likuma vadīti, arī mani muskuļi atslāba. Pēc mīlēšanās no Bleika dvesa muskusa un sviedru aromāts, un tas bija satriecoši. Es būtu varējusi tā gulēt visu šo sasodīto dienu un elpot šī vīrieša smaržu.
– Tu smaržo tik brīnišķīgi.
Es piespiedu lūpas pie viņa ādas, skūpstīdama viņu, ieelpodama viņu.
Bleiks klusi iesmējās.
It kā ar smaržu vien būtu par maz, es aši pašāvu mēli, lai sajustu viņa garšu. It kā man nepietiktu ar to, ka nupat biju novesta līdz neprātam uz ēdamistabas galda, sasieta, kā jau mazai, nepaklausīgai verdzenei klājas. Bleiks Lendons bija mana narkotika, mana apsēstība – ieradums, no kura es vairs nekad negrasījos atteikties.
Es pielūdzu viņu ar lūpām un zobiem. Es masēju viņu, mani pirksti slīdēja pār viņa augumu ar tādu pašu apsēstību.
Bleiks zibenīgi nometa mani no sevis un apvēla uz muguras. Viņa satriecoši skaistais, kailais augums ieslīdēja man starp kājām.
– Vai tu centies panākt, lai es tevi vēlreiz paņemu? Ja tā, tad tas tev izdodas sasodīti labi.
Es iesmējos. Viņš plati pasmaidīja, satvēra manas rokas, piespieda tās pie gultas un paberzēja jutīgās vietas, kur pirmīt bija iegriezusies virve.
Pamanījusi Bleika sejā pazibam jau pazīstamās raizes, atbrīvojos no viņa tvēriena, iekļāvu mīļotā seju plaukstās un piespiedu viņu ieskatīties man acīs.
– Viss ir kārtībā. Nesāc atkal justies vainīgs, labi?
– Es negribēju nodarīt tev pāri.
– Tici man, es neko nejutu. Brīdī, kad esam iekarsuši, es spēju just tikai tavu roku pieskārienu un tevi sevī. Neko citu. Kaut kas tāds, kas parastos apstākļos spētu izraisīt sāpes, tagad tikai pastiprina tevis sniegto baudu. Un tu sasodīti labi zini, ka man tas patīk, un tāpēc nesāc izturēties tā, it kā es būtu savainots kaķēns.
– Bet tagad tev taču sāp. Ja nu tev būs zilumi?
– Vai nav vienalga? Tad nākamreiz es vairs tik ļoti necīnīšos. Tu gribēji mani pārmācīt, vai ne? – Kairinoši pagrozīju gurnus, sajuzdama, kā manam vēderam piespiežas viņa karstais, pulsējošais, piebriedušais loceklis. Savilku lūpas viltīgā smaidā. Man bija vajadzīgs, lai Bleiks būtu draisks, un es negrasījos ļaut viņam atsākt kaunēties par savām vajadzībām – vajadzībām, ko strauji sāku izjust arī es.
Pēc visa, ko biju pārdzīvojusi pirms četriem gadiem, kad mani izvaroja kāds vīrietis, biju domājusi, ka vairs nekad nespēšu ļauties kādam. Un tomēr Bleikam es ļāvos. Viņš bija man iemācījis izbaudīt ļaušanos. Viņš bija palīdzējis man iepazīt alkas, kaut ko daudz dziļāku un daudzkārt kvēlāku par visu, ko jebkad biju piedzīvojusi. Viņš bija mani salauzis tiktāl, ka no iekāres biju zaudējusi prātu, un nu man vairs nekas cits nebija vajadzīgs. Viss pārējais šķita neiedomājams.
Pārlaidu divus pirkstus pār viņa saraukto pieri.
– Kas tev nedod mieru? Pirmīt tu izskatījies
