style="font-size:15px;"> – Domā, ka viņam varētu patikt? – Eliksa skaļi jautāja, bet tūdaļ aprāja sevi. “Tomēr… kāda kuram daļa? Es mājā esmu viena, tāpēc drīkstu runāt skaļā balsī, cik vien tīk.” Novietojusi skici uz paplātes, viņa to aplūkoja vēlreiz. – Šis loga jāpārtaisa. Mazliet augstāks. Toties zvanu tornis būs zemāks. Nē! Jumtam jābūt augstākam.
Viņa pagrāba tīru lapu un uzmeta nākamo kapelas variantu, tad izdarīja to vēl trīs reizes. Kad rezultāts šķita apmierinošs, viņa paķēra līdzpaņemto mērogotāju un nodevās proporciju aprēķiniem.
Ap trijiem Eliksa pagatavoja sev otru sviestmaizi, sameklēja ledusskapī ingveralu un atgriezās istabā. Uz grīdas mētājās izmantotās papīra lapas, ap dīvānu bija izklātas jaunās skices.
– Man patīk, – viņa noteica, apejot tām apkārt un pavērojot savu veikumu.
Pabeigusi mieloties ar sviestmaizi un dzērienu, Eliksa nolika sev priekšā fotopapīru, šķēres un līplentes rullīti. Maketa veidošana šoreiz nebūs viegla, bet gan jau viņa tiks galā.
Kad atskanēja durvju vēršanās troksnis, pulkstenis rādīja gandrīz seši vakarā. Bija atgriezusies Izija! Uz mirkli Eliksa noskuma, ka draudzene drīz pametīs salu un viņa paliks viena. “Ne īpaši iepriecinošas izredzes.”
Eliksa traucās sagaidīt Iziju, kas stiepa vismaz duci iepirkumu maisiņu ar dažādu veikalu logo. – Cik noprotu, iepirkšanās Nantaketā izdevusies veiksmīga, – Eliksa bilda.
– Burvīga, debešķīga, – draudzene apstiprināja. Viņa nometa iepirkumus un saberzēja pirkstus, kuros maisiņu rokturi bija atstājuši rievas.
– Ejam, es pagatavošu tev dzērienu. – Eliksa aizvēra ārdurvis.
– Tikai ne rumu. – Izija sekoja Eliksai uz virtuvi. – Vienā no maisiem ir ēdamais. Salāti, eskalops un deserts ar avenēm un šokolādi.
– Izklausās lieliski, – Eliksa atzina. – Varbūt iznesīsim ēdienu laukā? Domāju, ka ir pietiekami silts, lai ieturētu maltīti svaigā gaisā.
– Tu gribi pie reizes uzmanīt viņa māju, vai ne?
Eliksa pasmaidīja. – Nē, es vēlos tev pielabināties, lai tu pārāk bargi nekritizētu manu šīsdienas darbu.
– Vai runa joprojām ir par baznīcu, vai arī tā jau pārtapusi par katedrāli? Iztēlē es redzu balstus no neaptēstiem ciedru stumbriem. Vai logu vitrāžās būs attēlots arī kāds muskuļots kuģa kapteinis?
Jau grasīdamās aizstāvēties, Eliksa tomēr pārdomāja un atnesa no dzīvojamās istabas kapelas maketu, ko novietoja uz virtuves galda.
Izija, kura tobrīd izkravāja pārtiku, tūdaļ nolika plastmasas kārbas uz letes un labu brīdi klusējot pētīja mazo, balto maketu. Tik vienkāršs tas bija – slīps jumts, zvanu tornis –, toties proporcijās absolūti nevainojams.
– Tas… – Izija nočukstēja. – Tas ir…
Eliksa velti gaidīja turpinājumu. – Jā?
Izija noslīga uz iebūvētā sēdekļa aiz galda. – Tas ir labākais, ko tu līdz šim esi radījusi, – viņa nočukstēja, tad pacēla skatienu.
– Tiešām? – Eliksa pārvaicāja. – Tu to nesaki tāpat vien?
– Goda vārds, – Izija apliecināja. – Tas ir vainagojums visam, ko tu līdz šim esi darījusi. Kapela nudien izdevusies skaista.
Nenoturējusies Eliksa izpildīja dažus triumfējošus dejas soļus, tad ņēmās meklēt bufetē traukus, lai saliktu uz šķīvjiem ēdienu. – Man vajadzēja krietni pacīnīties. Baidījos, ka neizdosies uziet risinājumu, kas vienlaikus būtu gan svaigs un oriģināls, gan arī sens un tradicionāls. Es strādāju pretēji Montgomerija slavenajam kredo iekomponēt ēku ainavā, tomēr iztēlojos, ka to varētu uzbūvēt tepat Nantaketā, tāpēc… – Viņa aprāvās, jo bija pamanījusi, ka Izija raud un draudzenes skatiens ir kā piekalts kapelas maketam.
– Mēs bieži redzēsimies, – Eliksa teica un apskāva viņu. – Šeit es pavadīšu tikai vienu gadu un pēc tam atgriezīšos mājās.
Izija šņukstēdama aizgriezās. – Ne jau tāpēc. Es zinu, ka tu atgriezīsies.
– Ak tā… vai tas Glena dēļ? Vai tu esi sailgojusies pēc viņa? – Eliksa piecēlās, lai izņemtu no atvilktnes papīra mutautiņu kārbu un vienu iedotu draudzenei.
– Vai tu patiešām tik skaidri zini, kur un kas šajā mājā glabājas?
Bija saprotams, ka Izijai nepieciešams laiks, lai nomierinātos, un tas viņai tiks atvēlēts. Eliksa apņēmās pēc tam uzzināt problēmas būtību. Viņas labāko draudzeni kaut kas bija satraucis, bet pagaidām šī sarūgtinājuma iemesli palika noslēpumā, lai gan intuīcija teica priekšā, ka Izija visu paturējusi pie sevis, jo Eliksa nule pārdzīvojusi emocionālu drāmu.
Lai dotu draudzenei laiku atgūt pašsavaldību, Eliksa aizgriezās. Ar blenderi, kas varbūt kalpojis kopš piecdesmitajiem gadiem, viņa pagatavoja Izijai krietnu porciju dzēriena, bet sev izvēlējās rumu ar kokakolu, kam pievienoja krietni daudz laima sulas. Skaidri zinādama, kur meklēt katru priekšmetu, viņa izņēma no trauku skapja servējamo paplāti un iznesa visu vajadzīgo laukā. Bija gandrīz par vēsu, lai sēdētu ārā, bet Eliksa zināja, ka Izijai patīk dārzi.
Viņa saudzīgi apsēdināja draudzeni smagā tīkkoka krēslā un pasniedza viņai dzērienu. Eliksa negrasījās uzstāt, bet pacietīgi gaidīja. Drīz nabadzīte ierunājās pati.
– Piezvanīja Glens, un man jābrauc projām jau rīt no rīta, – Izija visbeidzot teica.
– Viņš grib, lai tu esi līdzās?
– Jā, protams, bet…
Eliksa klusēdama gaidīja. Abas draudzējās kopš pirmās arhitektūras augstskolā pavadītās dienas. Pirmās studiju nedēļas beigās kļuva skaidrs, ka Eliksai piemīt neparasts talants un viņas darbi nākotnē izpelnīsies pasaules ievērību, tomēr Izija ne mirkli nekļuva skaudīga.
Savukārt Izija visiem patika un bija tā iemīļota, ka ielūgumi sekoja cits citam. Kad trešajā studiju gadā viņa saderinājās, Eliksa izjuta neviltotu prieku par draudzenes laimi.
Abas bija gluži atšķirīgas, tomēr sapratās lieliski.
– Ja runa nav nedz par mani, nedz Glenu, kur ir tā vaina? – Eliksa saudzīgi pavaicāja.
Izija vēroja dārzu, kam bija uzmetusi tikai paviršu skatienu vakarā, kad viņas bija izlēmušas ielauzties Montgomerija miteklī. Iepriekšējās dienās bija itin tīkami domāt vienīgi par Eliksas problēmām, barot draudzeni ar šokolādi, vērot viņas sajūsmu par veco namu, kopā pajokot par izskatīgā kapteiņa portretu. Tādējādi uz dažām stundām Izijai izdevās aizmirst savas problēmas.
– Dārzs ir skaists, – viņa bilda. – Kad uzziedēs puķes, šeit būs
