ka viss jau nokārtots. Mēs nopirkām tev pasaulē skaistāko kāzu kleitu.
– Tas tiesa, paldies tev un tavai mātei par to. – Atminoties šo notikumu, abas draudzenes sasmaidījās.
Kā jau bija gaidāms, Glens kādā piektdienā uzaicināja Iziju vakariņās un izteica bildinājuma vārdus. Nākamajā rītā Izija stāvēja Eliksas nelielā dzīvoklīša durvīs, izskatījās pagalam apjukusi un galīgi nezināja, ko iesākt.
Vispirms apbrīnojusi saderināšanās gredzenu, Eliksa pārņēma visu savā ziņā. – Es zinu brīnišķīgu vietiņu, kur pabrokastot, bet pēc tam mēs varētu pastaigāt pa veikaliem.
Tev nepieciešams kārtīgs pūrs.
– Gan šis vārds, gan arī paradums gādāt pūru esot gaužām vecmodīgs, – Izija teica un mēģināja izlikties ļoti pieredzējusi, lai raizētos par tādām muļķībām, tomēr Eliksa nepadevās. Viņa zināja, cik ļoti draudzeni valdzina doma par romantiskām kāzām.
Gadījās tā, ka viņas nopirka Izijai kāzu tērpu jau tajā pašā dienā. Tā nebija iecerēts bet Eliksa bija pierunājusi draudzeni apmeklēt nelielu ekskluzīvu salonu kādā sānieliņā pilsētas otrā malā.
– Nē, labāk iesim uz kādu no tiem milzīgajiem veikaliem, kur es uzlaikošu piecdesmit kleitas un mēs padarīsim pārdevējas trakas, – Izija ierosināja.
– Lieliski, – Eliksa piekrita. – Tas būs lieliski, bet mamma teica, ka man būšot jāpērk kleita Sērlas kundzes salonā, kad izdomāšu precēties.
Izija stingri uzlūkoja viņu. – Un sagadījies tā, ka veikaliņš atrodas tepat netālu?
– Pareizi. – Eliksa pasmaidīja.
Trešā Izijas uzlaikotā kleita sadzina draudzenēm acīs asaras. Abas uzreiz zināja, ka tā ir īstā.
Tērpam bija vienkāršs zīda atlasa ņieburs ar apaļu, dziļu izgriezumu un platām plecu lencēm. Virs kupliem atlasa svārkiem plīvoja smalka tilla mākonis, greznots ar sīkiem kristāliņiem un ziedu ornamentu.
– Es nemūžam nevarēšu tādu kleitu atļauties, – Izija teica, meklēdama, bet neatrazdama cenu zīmi.
– Tā būs dāvana no manas mammas, – Eliksa teica. – Dāvana viņas fanei numur viens.
– Es nevaru to pieņemt.
– Lai notiek, tādā gadījumā viņa tev uzdāvinās tosteru.
– Man nevajadzētu pieņemt tādu dāvanu, – Izija pretojās, tomēr pieņēma gan un vēlāk atzinās, ka tajā mirklī jutusies kā laimīgākais cilvēks pasaulē.
Diemžēl pēc tam viņa nebija Eliksai pastāstījusi, ka izjukušas visas pašas izlolotās kāzu ieceres. Kad svinību rīkošanā iesaistījās radinieki, Izija sākumā mēģināja strikti palikt pie sava, bet nākamā vīramāte viņu aprāja: – Redzu, ka tu grasies iztaisīties par vienu no tām untumainajām līgavām, ko rāda televīzijā. Mūs taču neviens nefilmēs, vai ne?
Izija uzmeta skatienu Eliksai. – Es negribu būt untumainā līgava.
– Vai tu domā tās kašķīgās primadonnas, kas visiem apkārtējiem dzīvi padara par elli? – Izija pamāja ar galvu. Eliksa vēlreiz piepildīja viņas glāzi un piebilda: – Kas tāds ir absolūti pretējs tavai būtībai. Kurš tev iedzinis galvā tādas muļķības?
– Mēs abi ar Glenu vēlējāmies klusas kāzas šaurā lokā. Varbūt bārbekjū stilā. Tavas mātes dāvinātā kleita būtu mana vienīgā ekstravagance. Tā ir tik skaista un… – Atkal plūda asaras.
– Runa ir par tavu māti, vai ne? – Eliksa ierunājās. – Ja ir kas tāds, ko es labi pazīstu, tās ir mātes. Grib tikai labu, bet spēj noēst cilvēku bez sāls.
Iedzērusi vēl vienu malku, Izija pamāja ar galvu un pacēla divus pirkstus.
– Proti, te ir runa par divām mātēm?
Izija pamāja vēlreiz.
Eliksa ielēja sev vēl vienu porciju ruma ar kokakolu un pamudināja draudzeni visu izstāstīt.
Vārdi izlauzās ar joni. Eliksa zināja, ka Izija ģimenē ir vienīgā meita, bet nezināja, ka viņas vecāki savulaik aizbēguši no mājām, lai apprecētos. – Manai mammai bērnībā patika spēlēties ar papīra lellēm kāzu kleitās, bet, palikusi stāvoklī ar manu brāli, viņa un mans tētis aizbēga un slepeni apprecējās.
– Un tagad mamma grib tev tādas kāzas, kādas pašai gājušas secen, – Eliksa sprieda.
– Bet viņa jau nav vienīgā problēma! – Izija saviebās.
Eliksa zināja tikai to, ka Glens ir vienīgā atvase savā ģimenē un viņa vecāki ir visai turīgi. – Kāda ir līgavaiņa māte?
Izija sakoda zobus. – Kā granīta bluķu lavīna, kas iznīcina jebkuru, kas stājas ceļā viņas vēlmēm. Un tagad viņa grib mums izšķērdīgas kāzu svinības, kas atstātu iespaidu uz visiem viņas draugiem. Viņai ir viesu saraksts ar četrsimt personām. Glens pazīst tikai sešus no tiem, es vispār nevienu.
– Lieta ir nopietna, Izij, bet… kālab tu man neko nestāstīji?
– Jezga aizsākās nesen, un tad notikums ar tavu Eriku… – Un tad es slīgu savos pārdzīvojumos, bet nepamanīju, kas norisinās deguna priekšā. Paklau, rīt es braukšu atpakaļ kopā ar tevi un palīdzēšu visu nokārtot!
– Nē, – Izija iebilda, – tu nedrīksti tā rīkoties. Sirds dziļumos es jūtu, ka ir darīts viss iespējamais, lai nodrošinātu tev iespēju sastapt Montgomeriju un parādīt viņam savus darbus. Es nespēju pat iztēloties, kā nācās nopūlēties tavai mātei, lai tu veselu gadu drīkstētu pavadīt šeit. Kaut ko tādu nedrīkst palaist vējā nez kādu tur kāzu dēļ.
Pabeigusi tukšot dzēriena glāzi, Eliksa pārlaida skatienu skaistajam dārzam. Drīz būs jādodas iekšā, jo pamazām zagās klāt vakara vēsums. – Kāpēc tev jādodas projām jau rīt?
– Atbraukusi Glena māte, kura gribot man parādīt vairākus līgavu māsām domāto tērpu modeļus. Glens teic, ka tās kleitas esot vienos kruzuļos, turklāt viņa esot atvedusi līdzi divas māsīcas, kas piedalīšoties kāzās.
– Kā puķu meitenes? – Eliksas balsī ieskanējās cerība.
– To es gribētu gan. Vienai trīsdesmit astoņi, otrai trīsdesmit deviņi, abas briesmīgi nejaukas. Piedevām vēl visiem riebjas datums, ko esmu izvēlējusies kāzām. Divdesmit piektais augusts.
Eliksa izklaidīgi pasniedza draudzenei ēdiena šķīvi. Abas brīdi klusējot nodevās maltītes baudīšanai. Eliksa atcerējās tās reizes, kad arī viņai bija vajadzējis stingri palikt pie sava, lai neļautu mātei izrīkoties pēc sirds patikas. – Tātad es nevaru aizbraukt, bet tu nevari palikt, – viņa visbeidzot secināja.
– Tā izskatās, – Izija
