bija Džērida kārta saraukt pieri. Tieši tādā kombinācijā rumu baudīja viņš pats, ja vien nelietoja to tīrā veidā. Tieši tāds bija arī krustmātes Edijas ierastais kokteilis. Ruma cienītāji bija visi Kingsliji, gan vīrieši, gan sievietes.
– Vai drīkstu jautāt, ar ko nodarbojaties jūs? – Eliksa aizturētu elpu gaidīja atbildi. “Kādiem vārdiem viņš raksturos sevi un savu darbu?”
– Es šo to būvēju.
– Ak tā? – Balss pacēlās par veselu oktāvu, un Eliksai nācās to pieklusināt. – Projektējat un būvējat?
– Nekā, tik smalks es neesmu. Gluži vienkārši braukāju apkārt savā pikapā un būvēju, ko nu māku.
Eliksas rokas aprima darboties. Tā vien šķita, ka Montgomerijs pat negrasās viņai atklāt, kas patiesībā ir. “Bet – kādēļ tik klaji melot? Vai viņš patiešām ir iedomājies, ka arhitektūras studente viņu nepazīs? Vai ir iespējams šāds naivums? Varbūt gluži vienkārši vainojama kautrība?”
– Vai jūs strādājat šeit, Nantaketā?
– Reizēm. Bet man ir sava firma uz cietzemes.
– Tiešām? – Eliksa bija iegājusi vestibilā tai Ņujorkas ēkai, kurā atradās Montgomerija birojs. Apsardze neatļautu doties uz liftiem, bet viņa vismaz pārslidināja pirkstus viņa vārdam firmu sarakstā.
– Tiešām gan, un man jāatgriežas darbā, tālab pametīšu salu rīt no rīta un droši vien nerādīšos šeit, kamēr…
– Kamēr šeit dzīvošu es? – Vīrietis aši pamāja ar galvu, un Eliksa piemetināja: – Es saprotu. – Tomēr viņa baidījās, ka nesaprot vis.
Viņai bija teikts, ka “misters Kingslijs” visu vasaru uzturēsies salā, bet tagad izrādās, ka viņš nolēmis laisties projām. “Kāpēc? Vai tiešām darba pienākumu dēļ? Vai arī viņš nevēlas, lai tuvumā grozās studente? Bet varbūt gluži vienkārši necieš dižoties? Varbūt kāds uzvedinošs jautājums liks viņam atklāt kārtis?”
– Mans tēvs ir arhitekts un ir daudz ko uzbūvējis savām rokām. Ko jūs patlaban ceļat? – Aizmugurē ar paukšķi tika atrauta vaļā kokakolas kārba.
– Neko sevišķu.
– Kurš projektējis to, ko jūs ceļat?
– Par viņu neviens nekad nav dzirdējis.
– Varbūt man tas būs pazīstams vārds, jo es studēju arhitektūru.
– Pasūtītāji droši vien sameklējuši to projektu kādā žurnālā, – vīrietis attrauca. – Te būs dzēriens. Vai vēlaties, lai tieku galā ar pārējām zivīm?
– Labi. – Novilkusi cimdu, Eliksa pasniedza to viņam, bet pati paņēma glāzi. Abu skatieni sastapās.
“Ir nu gan melis,” nodomāja viņa.
“Ir nu gan skaistule,” nodomāja viņš.
Eliksa apsēdās pie galda un vēroja vīrieti, kurš stājās pie zivju tīrīšanas un fileju sagatavošanas. Dīvaini gan, bet šo darbu viņš veica tieši tāpat, kā Eliksai bija iemācījis tēvs. Ne vismazākās atšķirības. Virtuvē iestājās ilgs un neveikls klusums. “Varbūt derētu novirzīt sarunu uz nelielajiem būvobjektiem, kuru skices es aplūkoju Montgomerija studijā?”
– Nantaketa ir skaista, – Eliksa ieteicās.
– Piekrītu.
– Žēl gan, ka jūs braucat projām. Man patiktu pamatīgāk izpētīt apbūvi šajā salā. Taisnību sakot, man patīk jebkura tipa ēkas. Hmm, izņemot betona bloku būves un tamlīdzīgi. Es biju sajūsmā par divām ēciņām Galvenajā ielā; domājams, tie ir dārza šķūnīši. Balti krāsoti, astoņstūra forma, zaļi kupolveida jumti, savienoti ar dārza solu. Nudien neparasti. Džērids neteica neko. Viņš negrasījās padoties un kļūt par ekskursantes gidu. Reiz izdibinājusi patiesību par Džērida profesiju, meitene pārvērtīsies par jautājumu uzdošanas automātu un padarīs viņu vai traku.
– Kā garšo dzēriens? Nav par stipru?
– Es nupat prātoju, vai jūs vispār esat pievienojis tam rumu.
– Tieši to… – Pārsteigts viņš aprāvās pusvārdā.
– Ko?
– Tieši to pašu mēdza teikt mana krustmāte.
– Ak, man ļoti žēl, – Eliksa atvainojās. – To es nezināju. Droši vien atgādinājumi par aizgājēju ir sāpīgi. – Viņa pavilcinājās. – Jūsu krustmāte bija jauka sieviete.
– Jūs viņu atceraties?
Šī jautājuma iztrūcināta, Eliksa lāgā nesaprata, ko atbildēt. – Kad biju četrus gadus veca, mēs ar mammu te dzīvojām. Vai jūs daudz atceraties no tik agras bērnības?
“Es atceros laimīgu ģimeni,” viņš nodomāja. “Tēvs un māte ir dzīvi. Ģimenes eksistenci vēl neapēno tumši mākoņi.”
– Es atceros šo māju un krustmāti Ediju, – viņš atbildēja. Vīrieša atmaigušais skatiens uzjundīja vēlēšanos pastāstīt patiesību. – Vai krustmāte mēdza sēdēt dzīvojamā istabā un strādāt rokdarbus?
Pirmo reizi Montgomerijs vairs neizskatījās tik savāds, it kā nule būtu apēdis kaut ko skābu. – Viņai patika izšūt, un istabas daudzviet grezno viņas ierāmētie izšuvumi.
– Bet viesistabā viņa cienāja viešņas ar tēju. Es atceros mazās kūciņas ar dzeltenām glazūras rozītēm.
– Jā, viņai patika dzeltenas rozes. – Džērids pasmaidīja.
– Jums droši vien viņas ļoti pietrūkst, – Eliksa klusi noteica.
– Tiesa. Mēs pavadījām kopā viņas dzīves pēdējos trīs mēnešus. Viņa bija lielisks cilvēks. – Džērids pievērsās Eliksai. – Jūs protat tīrīt zivis, bet… vai pratīsiet tās pagatavot?
– Es neesmu šefpavāre, bet asarus izcept māku. Un protu arī pagatavot kukurūzas plāceņus.
– Ar alu vai pienu?
– Ar alu.
– Un mīklai piebērtiem Kajennas pipariem?
– Protams.
– Šajā virtuvē glabājas maz produktu, bet pie manis atradīsies gan sīpoli, gan kukurūzas milti.
Eliksa apjauta, ka tiek aicināta vakariņās. – Varbūt jūs to visu atnestu šurp, un tad es… – Viņa paraustīja plecus.
– Izklausās jauki.
Tiklīdz
