man zināms, Eliksa, šis Montgomerijs ir ciets riekstiņš, – Kens stingrā tonī izmeta. – Es nedomāju, ka…
– Nomierinies, tēt, es gluži vienkārši vēlos mācīties no viņa. Man viņš ir krietni par vecu. – Eliksa aizkaitināta izvalbīja acis. Pieredze liecināja, ka tēvam neviens vīrietis nešķiet labs viņa mīļajai meitiņai. Eliksa pavērsa sarunu citā virzienā. – Stāsti, kā klājas tev un… tu jau zini…
Kens acumirklī saīga, bet Eliksu tas nesatrauca. Tētis viņai nebija nekāds nopietns pretinieks.
– Vai tu domā sievieti, ar kuru es dzīvoju kopā jau četrus gadus?
– Piedod, – Eliksa atvainojās, – es izturējos nejauki. Selesta ir ļoti jauka, skaisti ģērbjas un…
– Pietiks bārstīt labus vārdus. Tās viņas drēbes mani teju vai iedzina bankrotā. Tomēr tas vairs nav svarīgi, jo viņa izvācās.
– Ak, tēt, man ļoti žēl! Es zinu, ka viņa tev patika.
– Diezin vai, – Kens domīgi novilka.
Eliksa atviegloti nopūtās. – Paldies Dievam! Tagad es drīkstu tev atklāt, ka man viņa nekad nav patikusi.
– Tiešām? Kas to būtu domājis? Tev tik labi izdodas paturēt savu viedokli pie sevis.
– Piedod, tēt. – Šajā reizē atvainošanas nāca no sirds.
– Man patiešām ļoti žēl.
– Ak, lai paliek, mūsu ģimenei raksturīga slikta gaume attiecībā uz pretējo dzimumu.
– Nav taisnība. Tev un mammai varbūt, bet Eriks bija… – Eliksa saviebās. – Taisnību sakot, viņš bija īsta katastrofa. Izija domā, ka man viņš esot bijis vajadzīgs tikai tāpēc, ka deva iespēju viena projekta vietā uztaisīt divus.
Kens smējās. – Izija man vienmēr ir patikusi! Turklāt viņa labi pazīst manu meitu.
– Man viņas pietrūks. Izija aizbrauc rīt no rīta. – Eliksa izlēma nestāstīt par kāzu svinību pārcelšanu uz Nantaketu, jo tēvs nospriedīs, ka viņa uzņemas par daudz. – Sasodītais līgavainis grib, lai Izija atrodas līdzās viņam.
– Neiejūtīgs zellis!
– To es vienmēr esmu teikusi.
– Paklau, Eliksa, ir jau vēls, mums abiem jāguļ. Kad Montgomerijs atgriezīsies?
– Man nav ne jausmas. Es paliku mājās un visu dienu strādāju, kamēr Izija pirka man jaunas drēbes. – Viņa noklusēja, ka jaunos tērpus Izija uz savu galvu gādājusi tādēļ, lai draudzene atstātu vajadzīgo iespaidu uz Montgomeriju.
– Cerams, ka rēķinus viņa piesūtīs tavai mātei.
– Protams. Viņas abas un mammas AmEx karte ir manas labākās draudzenes. Svētā trīsvienība.
Kens iespurcās. – Man tevis jau pietrūkst. Ej gulēt un piezvani man, kad būsi iepazinusies ar Montgomeriju. Gribu dzirdēt ikvienu vārdu, ko jūs abi pārmīsiet!
– Es tevi mīlu, – Eliksa teica.
– Es tevi arī, – skanēja atbilde.
Ceturtā nodaļa
– Esmu izlēmis doties projām rīt, – Džērids teica savam vectēvam. Bija agra pievakare, abi atradās Kingsliju nama virtuvē. Džērids, nule atgriezies no zvejas, vēl nebija iegājis dušā un pārģērbies. – Es notīrīšu zivis, rīt no rīta aiznesīšu tās Dilisai un pēc tam pametīšu salu.
– Vai tad tu negrasījies palikt Nantaketā visu vasaru? Tev šeit nekas nav darāms?
– Ir gan, bet tikpat labi es to visu varu paveikt arī Ņujorkā. – Izņēmis no spaiņa zivis, Džerids uzsvieda tās uz trauku žāvējamā dēļa līdzās izlietnei.
– Runa bija par kaut kādu māju, vai ne?
– Es saņēmu pasūtījumu projektēt māju, ko būvēs Losandželosā kādam filmu zvaigžņu pārim. Man vienalga, ka viņu laulība neilgs pat divus gadus. Manuprāt, es jau esmu tev to stāstījis.
– Cik atminos, Ņujorkā bez projektēšanas tev esot uzkrauts pārlieku daudz citu pienākumu, tālab tur tu nespējot domāt. Tu apgalvoji, ka vēloties pavadīt Nantaketā gadu, lai… kāds bija tas tavs teiciens? Kaut kas par saknēm.
– Es teicu, ka vēlos atgriezties pie savām saknēm.
– Esmu pārliecināts, ka tika lietots vārds “nepieciešams”. Tev nepieciešams saprast, kur esi piederīgs. Vai tas ir tiesa, vai arī man piemetusies kaite, kas deformē smadzenes?
– Tu esi par vecu jebkurai slimībai. – Džērids bija noguris un netīrs, izsalcis un nikns. Taisnība, viņš bija nolēmis uzturēties Nantaketā visu vasaru, bet krustmāte atvēlēja māju…
viņai.
– Tātad tu bēdz projām, – Keilebs secināja. Stāvēdams pie virtuves galda, viņš drūmi uzlūkoja savu mazdēlu. – Pametīsi jauno Eliksu vienu.
– Es uzskatu, ka tādējādi pat aizsargāju viņu. Tu labāk par jebkuru zini, kāda bijusi mana dzīve. Vai viņa to būtu pelnījusi? Turklāt vislabāk būs, ja viņa tā arī neuzzinās, kas par putnu es esmu ārpasaulē. Viņa ir studente un uzskata mani par varoni. Šādai lomai es galīgi neesmu piemērots.
– Tagad mēs dzirdam patiesību, – Keilebs klusi piebilda. – Ko tad tu domāji? Ka baidos no lūguma sniegt autogrāfu? Man nav iebildumu. – Džērids pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Vēlams, uz kādas no ķermeņa daļām. Bet ne jau šajā gadījumā. – Viņš piecēlās, lai stātos pie zivju tīrīšanas, bet pārdomājis devās pie iebūvētā skapīša līdzās ledusskapim, lai ielietu sev rumu ar kokakolu. – Kas noticis ar maniem laima augļu krājumiem?
– Es tos apēdu. – Keilebs nīgri paglūnēja uz savu mazdēlu.
– No tevis nekad nav iespējams saņemt skaidru atbildi. – Džērids iztukšoja glāzi un ielēja sev vēl vienu porciju, tad apsēdās pie galda un pārlaida skatienu virtuvei.
– Varbūt tu prāto, ka derētu te visu izplēst laukā un ierīkot letes ar granīta virsmām? – Keilebs apvaicājās.
Džērids gandrīz aizrijās. – Kur tu saklausījies tādus zaimus?
– Kāds pieminēja kaut ko tādu. Kļavas koka skapīši un granīta virsmas.
– Pārstāj gānīties! – Džērids brīdināja. – Citādi man kuņģī viss sagriežas. Virtuve ir perfekta tieši tāda, kāda tā ir.
– Es atceros laikus, kad to ierīkoja, – Keilebs noteica.
– To izdarīja Piektais, vai ne?
