pārliecināts, ka tu skaidri zini, ko un kurš darīja. – Džērida skatiens klejoja pa veco virtuvi.
– Vai tu mēģini paturēt prātā to, kā šī vieta izskatās? – Keilebs painteresējās.
– Ņemot vērā visu to, ko es nedrīkstu stāstīt Viktorijas meitai, būs labāk, ja es neatgriezīšos salā vismaz tik ilgi, kamēr…
– Kamēr Eliksa uzturēsies šeit? – Keileba tonis nepārprotami pauda nosodījumu.
– Nesāc jau nu atkal! – Džērids iesaucās. – Es neesmu un nekad neesmu vēlējies būt skolotājs.
– Un tev pašam nebija skolotāju? – Keilebs nerimās.
– Viņai arī tādi ir! – Džērids novaidējās. – Paklau, pēdējās dienās es esmu izprātojies krustu šķērsu. Es neatbilstu šo studentu priekšstatiem. Viņiem šķiet, ka es esmu īsta gudrības aka, bet tā nav. Rīt es palūgšu, lai Dilisa iepazīstina šo meiteni ar Leksiju un Tobiju. Visas trīs var kļūt par draudzenēm, ieturēt kopā pusdienas un doties pa veikaliem. Viņas labi sapratīsies.
– Tātad Dilisa mātišķi paņems meiteni zem spārna, bet Leksija piedāvās draudzību. Savukārt tu aizbēgsi un paslēpsies.
Uz mirkli šī apsūdzība sadzina Džērida sejā sārtumu, bet tūdaļ viņš pasmaidīja. – Tāds nu es esmu. Nelietīgs gļēvulis. Nobijies no meitenes ar rasēšanas sliedi. Bet viņa droši vien pat nezina, kas tā par ierīci. Esmu pārliecināts, ka viņa izmanto datorizētās projektēšanas sistēmu, visu jaunāko un modernāko augsto tehnoloģiju jomā un noteikti tur pa rokai datorprogrammu ar divpadsmit jumtu, divdesmit durvju un sešpadsmit logu veidiem, lai no tā visa lipinātu kopā savus projektus.
Keileba skatienā ieblāzmojās dusmas. – Es esmu drošs, ka viņa ir tieši tāda. Tev taisnība! Mūc projām un pat neiepazīsties ar viņu. – To pateicis, rēgs izgaisa.
Džērids zināja, ka saniknojis vectēvu, bet tas nebija nekas jauns. Šādi viņš bija uzvedies jau kopš divpadsmit gadu vecuma.
Vajadzētu celties un tīrīt zivis, bet Džērids palika sēžam un raudzījās uz veco plīti. Bija itin viegli iztēloties kādu arhitektūras studenti, kas piedāvā jaunu un modernu virtuves veidolu. Astoņu degļu Wolf plīts ar trim cepeškrāsnīm. Noplēsta siena, lai atbrīvotos vieta Sub-Zero ledusskapim. Laukā izmesta senlaicīgā porcelāna izlietne ar garajiem trauku žāvēšanas dēļiem, lai vietā iemontētu kroplīgu nerūsējošā tērauda monstru.
“Nē, es nespētu paciest skaidrošanu, kālab tā rīkoties nedrīkst. Es nespētu…”
– Sveiki.
Džērids pagriezās un ieraudzīja durvīs glītu jaunu sievieti džinsos un rūtainā kreklā. Garie mati bija atglausti no sejas. Viņai bija lielas iezaļganas acis ar biezām, melnām skropstām un patiešām skaisti veidota mute.
– Man šķita, ka saklausu balsis, – viņa ierunājās, – tomēr nepievērsu tam uzmanību, jo nospriedu, ka sarunājas garāmgājēji uz ielas. Bet tad no sienas nokrita glezna un kamīnā nobruka sodrēji, tas piesaistīja manu uzmanību, un… – Viņa aprāvās, lai ievilktu elpu. “Savaldies!” Eliksa sev pavēlēja. “Tas ir viņš. Tas ir…” Domās viņa spēja izrunāt šo vārdu vienīgi ar lielo burtu. “Viņš”.
Vīrietis vērās uz Eliksu, it kā ieraudzījis parādību.
Eliksai vajadzēja krietni saņemties, lai neizlauztos jūsmīgi vārdi un atzīšanās, cik ļoti viņai patīk Montgomerija darbi, cik dziļu apbrīnu izraisa viņa veikums arhitektūras pasaulē. Prātu mocīja jautājumu gūzma. “Kādus projektus jūs izstrādājat patlaban? Varbūt jums atrastos kādi gudrības vārdi, ko neliegsiet man? Vai es – lūdzu, lūdzu, lūdzu! – drīkstētu parādīt jums kapelas maketu?”
To visu Eliksa paturēja pie sevis, kaut arī sirds dunēja krūtīs nodevīgi skaļi. – Es esmu Eliksa Medsena un palikšu te… kādu laiku. Domāju, ka to jūs jau zināt. Vai jūs esat misters Kingslijs? Man teica, ka jūs parūpēsieties par māju, ja tai gadīsies kaut kas pielabojams. – Viņa nosprieda, ka būs labāk, ja Montgomerijs nosauks savu vārdu pats.
Džēridam patika meitenes sievišķīgi veidotais augums.
– Jā, es māku salabot lietas.
Vīrietis joprojām sēdēja pie galda, un kājas bija izstieptas priekšā. Mugurā tas pats apģērbs, kurā viņš pirms vairākām dienām bija iekāpis laivā un devies jūrā. Drānas izskatījās netīras un oda pēc zivīm, tomēr pat ar bārdas rugājiem klātu zodu un gari ataugušiem matiem vīrietis bija velnišķīgi izskatīgs. Eliksa prātoja, ko vēl varētu piebilst. “Varbūt viņš ir pat nedaudz biedējošs sarauktās pieres un drūmā skatiena dēļ, bet var taču gadīties, ka viņš nav rēķinājies ar manu klātbūtni.” Nenoturējusies viņa paraudzījās uz Montgomerija apakšlūpu… un tā bija tieši tāda, par kādu tik daudz sapņots un kam sacerēts veltījuma dzejolis.
Piespiedusi sevi novērsties, Eliksa pamanīja uz trauku žāvējamā dēļa kaudzīti svītrainu jūras asaru. – Esat bijis zvejot, – viņa piezīmēja.
– Nupat grasījos tīrīt zivis. Šeit ir lielāka izlietne nekā viesiem domātajā namā, bet es nebūtu nācis šurp, ja zinātu, ka te kāds ir.
– Mēs ar draudzeni Iziju ieradāmies agrāk nekā ieplānots, bet viņa šorīt aizbrauca, – Eliksa paskaidroja. Vīrieša ciešais skatiens izraisīja nervozitāti, tāpēc vajadzēja sevi kaut kā nodarbināt. Šķērsojot virtuvi, Eliksa nemitīgi sajuta šo skatienu. Viņa nedomājot atvēra trešo atvilktni no augšas, lai izņemtu metāla stiepļu cimdu un vecu nazi ar garu, plānu un lokanu asmeni. – Vai neiebilstat, ja es palīdzēšu?
– Ķerieties tik klāt. – Džērids nobrīnījās, ka viešņa zina, kur meklējami vajadzīgie rīki. – Cik noprotu, jūs jau esat pamatīgi izpētījusi māju.
Eliksa satvēra zivs galvu cimdotajā kreisajā rokā un atgrieza to līdz muguras asakai. – Patiesībā ne. Es esmu arhitektūras studente un kopš ierašanās lielākoties strādāju. – Viņa paklusēja, lai dotu vīrietim iespēju kaut ko sacīt, visvēlamāk, stādīties priekšā. Tomēr viņš klusēja. – Jebkurā gadījumā visu māju es vēl neesmu paguvusi izpētīt.
– Bet virtuvi gan.
– Jā. – Nebija skaidrs, ko viņš īsti grib pateikt. Eliksa pārgrieza asari no galvas līdz astei.
Džērids piecēlās un vērodams nostājās līdzās, kamēr viņa apmeta zivi otrādi, lai pārgrieztu no otras puses, pēc tam tika atdalīta fileja, bet āda palika pie astes. Vēl daži veikli griezieni, un bija iegūtas nevainojami sagatavotas zivs filejas.
Viņš atbalstījās pret izlietni. – Kurš jums iemācīja tīrīt zivis?
– Tēvs. Viņam patika zvejot, un mēs to darījām kopā.
– Vai viņš ir prasmīgs zvejnieks?
– Izcils. – Eliksa ķērās pie nākamā asara.
– Vai
