Viktorijas Medsenas grāmatām neesot literāras vērtības un tās vispār nevajagot publicēt.
– Bet pati aprij tos romānus ar lielu kāri, vai ne?
– Trāpīts! – Izija iesmējās. – Es to atstāstīju Glenam, un viņš apgalvoja, ka mātes elektroniskajā grāmatā neesot ielādēts nekas cits, vien Viktorijas romāni. – Tagad smējās abas. – Es droši vien esmu ļauna, tomēr man gribētos viņas abas ieraudzīt kopā, – Izija atzinās.
– Manu mammu un tavu vīramāti? – Eliksa pavaicāja.
– Un manējo arī! Viņas ierocis ir asaras. Mamma aplūkoja manu skaisto kāzu tērpu un ļāvās raudām tāpēc vien, ka viņa nav bijusi tā, kas palīdzējusi man izvēlēties. Apraudājās, kad es pavēstīju, ka vēlos laulāties rožu lapenē. Viņai lūzīšot sirds, ja es to nedarīšot baznīcā, ko viņa apmeklējusi bērnu dienās. Es ne acīs neesmu to baznīcu redzējusi! Viņa birdināja asaras, kad sūrojās, cik vīlusies esot, ka es liedzu galvenās līgavas māsas godu kaimiņu meitai. Es to skuķi nevarēju ciest bērnībā un neciešu arī tagad.
– Asaras un tirānija, – Eliksa secināja.
– Manuprāt, tur nav nekādas atšķirības. Rīt mani gaida cīniņš līgavas māsu dēļ. Man jāpavēsta trim sievietēm, ka divas no viņām nevar piedalīties manās kāzās, jo man viņas nepatīk. Un tad Glena māte ņemsies…
Teikums palika nepabeigts, jo Eliksa piecēlusies saka mērot soļiem dārzu, kura dziļumā bija ierīkota pergola.
– Manuprāt, šīs ir… ui, pareizi, stīgojošās rozes! – Viņa bija sadūrusi pirkstu ar ērkšķi. – Izij, tu laulāsies šajā dārzā, – Eliksa bezierunu tonī pavēstīja.
– Tas nav iespējams.
– Kāpēc ne? Tās ir tavas kāzas.
– Abas mātes padarīs manu dzīvi par elli.
– Mēs parūpēsimies, lai ierodas arī mana māte. – Eliksas acīs dancoja velniņi.
Izija iepleta acis. – Ja pasaulē vispār ir kāds, kurš…
– Kurš spēj stāties pretī tām divām mātēm, tad tā ir manējā. – Eliksa pasmaidīja.
Dziestošajā vakara blāzmā Izija vērās uz draudzeni. – Vai tu uzskati, ka plāns izdosies?
– Kāpēc gan ne? Tev atliek vien pavēstīt viņām, ko grasies darīt, un stingri palikt pie sava.
– Tad man vajadzēs pamest Glenu tur un pārcelties uz šejieni, lai visu izplānotu un paveiktu.
– Nē, – Eliksa iebilda. – Tev jābūt kopā ar viņu. Mātes uzvarēs, ja jūs nestāsieties viņām pretī kopīgiem spēkiem. Iestāsti Glenam, ka viņam vajag tevi atbalstīt, citādi nekādu kāzu nebūs.
– Bet es to nevaru!
– Labi, tādā gadījumā pārplēs sevi uz pusēm un izlem, kā vislabāk izdabāt savējai un vīramātei, bet Glenam ļauj paslēpties darbā pie viņa mašīnām.
Izija nenoturējusies iesmējās. – Reizēm tu runā tāpat kā tava mamma.
– Un tā esot draudzene!
– Man liekas, ka sāku līdzināties savai mammai, jo esmu gatava tepat uz vietas apraudāties. – Izija uz mirkli pievēra acis. – Eliksa, tu esi vislabākā draudzene, kāda jebkad cilvēkam bijusi.
– Ne jau nu labāka par tevi, – Eliksa klusi iebilda. – Es nebūtu pārdzīvojusi šķiršanos no Erika, ja tu neatrastos man līdzās.
– Ha! Tev pietika ar vienu skatienu uz Džērida Montgomerija apakšlūpu, lai nomāktība pagaistu kā nebijusi. Paklau, man ir ideja. Ja reiz tu tik labi dzejo, varbūt tu palīdzētu man sacerēt laulību solījumu?
– To uzticēsim manai mammai. Protams, viņa vēlēsies līgumu, izpildes termiņu, naudu pēc līguma parakstīšanas un autortiesību nodrošināšanu, toties tas būs satriecoši iespaidīgs laulību solījums.
Jaunās sievietes uzlūkoja viena otru un sāka nevaldāmi smieties.
Mājas augšstāvā pie atvērta loga stāvēja Keilebs Kingslijs un smaidīdams noraudzījās uz abām draudzenēm. Ir iespējams divsimt gadu kalt plānus un nomirt otrreiz, kad tie izgāžas, tomēr palaikam ir iespējams arī ieraudzīt un saklausīt kaut ko tādu, kas dāvā cerību.
Viņš priecājās, ka šīs jaunās sievietes atkal ir kopā. Māsas agrākajā dzīvē, draudzenes tagadējā.
Varbūt – bet tikai varbūt – šoreiz viņš iegūs Valentīnu.
Uz visiem laikiem.
Tajā vakarā Eliksa piezvanīja savam tēvam Kenam. Pirms nospiest aparāta taustiņus, viņa ierasti atgādināja sev, ka māti labāk nepieminēt. Protams, gadu gaitā vecāki bija meklējuši un atraduši saprašanās ceļus, bet pietika ar nejaušu vārdu, lai Eliksa nonāktu jautājumu krustugunīs.
– Sveika, mazā, – klausulē atskanēja tēta balss. – Vai esi veiksmīgi nokļuvusi Nantaketā?
– Tu nemūžam neuzminēsi, kurš dzīvo šeit viesiem domātajā namā.
– Kurš tad?
– Džērids Montgomerijs!
– Tas arhitekts?
– Ļoti smieklīgi, – Eliksa attrauca. – Tu māci par viņu savā kursā un labi zini, ka viņš ir ģēnijs.
– Montgomerijs ir uzcēlis dažas respektablas ēkas. Man patīk tas, ka puisis šo to zina par būvniecību.
– Tā ir tava mantra. Tēt?
– Jā?
– Es projektēju kapelu.
– Proti, nelielu baznīciņu? – Kens precizēja. – Kāpēc?
– Es pastāstīšu, ja tu apsolīsi nelasīt man morāli.
– Ko tas nozīmē?
– Tēt! – Eliksa brīdinoši iesaucās.
– Labs ir, nekādu sprediķu. Stāsti, ko tu esi sastrādājusi! Nākamajās desmit minūtēs Eliksa izstāstīja tēvam par ielaušanos Montgomerija darba kabinetā, lai aplūkotu viņa projektus un skices. – Tās bija tik skaistas, tik nevainojamas.
– Tātad tu uztaisīji kaut ko nelielu, lai atstātu iespaidu uz viņu, – Kena balsī ieskanējās nosodījums.
– Jā, tieši tā, – Eliksa apņēmīgi apliecināja. – Nav zināms, cik ilgi Montgomerijs uzturēsies šeit, tomēr ceru, ka man izdosies parādīt viņam kaut ko no saviem darbiem.
– Esmu
