style="font-size:15px;"> – Es jau teicu, ka palūgšu Dilisu, lai…
– Jaunā Eliksa plāno pamest salu uz visiem laikiem.
– Kens un Viktorija vēlējās, lai viņa padzīvo šeit. – Džērids ievilka elpu. Ja Eliksa aizbrauks, meitenes vecāki niknosies. – Kad viņa grasās doties projām?
– Es dzirdēju, ka viņas tēvs – ļauj piebilst, ka tas vīrs, kurš padarīja tevi par to, kas tu tagad esi, – lūdza atvēlēt viņam divdesmit četras stundas, lai tu vērstu visu par labu. Vai jūsu sarunā tika minēts šis laika sprīdis?
– Nē. Vismaz man liekas, ka ne, bet Kens lielākoties auroja kā nelabais. Bija grūti saprast katru vārdu.
– Krietns vīrs. Aizstāv savu bērnu. Kā šķiet, Kenets ļauj tev pašam izdomāt, kas darāms, lai viņa paliktu. Ja Eliksa nebūtu viņa meita, kā tu rīkotos?
– Uzkāptu augšā un liktos ar viņu gultā.
Keilebs saviebās. – Šajā gadījumā tas neder.
– Ja runājam par sievietēm, es esmu jēdzīgāks gultā, nevis ārpus tās, – Džērids visnotaļ lietišķi secināja.
– Tev jāzina paņēmieni, kā iepriecināt sievieti arī ārpus gultas.
– Tu runā par vecmodīgu aplidošanu, vai ne? Un kad man būtu laiks tādām lietām? Kopš pusaudža gadiem es esmu strādājis septiņas dienas nedēļā un pārtraucu to darīt tikai tādēļ, lai pēdējos mēnešos pabūtu kopā ar krustmāti Ediju.
Ja runājam par dāvanām, mans asistents par to parūpēsies, parasti tās ir no Tiffany’s. Varbūt…
– Nekādu rotaslietu.
Džērids klusēdams domāja, tomēr nekas jēdzīgs nenāca prātā.
– Kā tas var būt, ka mans pēctecis sanācis tik gudrs un reizē stulbs? – Keilebs neticīgi vaicāja.
– Varbūt labāk nesāksim runas par Kingsliju vīru muļķībām. Pastāsti vēlreiz, kas tik šaušalīgs notika ar tavu kuģi, ka tev pat netika ļauts godīgi atstāt šo pasauli!
Keilebs skatījās caur pieri, tad pašūpoja galvu un pasmaidīja. – Lai tā būtu, mēs abi esam vienlīdz lieli nejēgas, tiklīdz ir runa par sievietēm. Tomēr es mēģinu tev iemācīt to, ko esmu apguvis savas dzīves laikā.
– Kas ilga tikai nedaudzus gadus.
– Daudz vairāk. Kā būtu ar ziediem? – Keilebs ierosināja. – Labs ir, rīt no rīta nopirkšu viņai pušķi. Nav nekā vieglāka.
– Mana pieredze teic, ka vieglums nepalīdz iekarot sievieti. Viņām patīk vīri, kas viņu dēļ gatavi vai kalnos kāpt.
– Pareizi, lai noplūktu vienīgo ziedu tā virsotnē. Protams, mūsdienās mēs zinām, ka tādējādi iespējams iznīdēt retas sugas augus.
Keilebs saviebās. – Un tu vēl brīnies, ka sievietes neturas pie tevis.
– Tavai zināšanai…
– Zinu, tu pamet viņas, nevis otrādi. Manuprāt, būtu vēlams, lai Eliksa pamodusies atrastu ziedus.
– Kur es tos raušu? Dārzā vēl nekas nezied. Tavuprāt, man vajadzētu ielauzties puķu veikalā? – Mēģinājums pievienot sarunai humora devu izgāzās, jo Keilebs pat nepasmaidīja.
– Nebūs jau pirmā reize, – viņš iedzēla.
– Tiesa, bet tas notika sen.
– Ja vien mēs pazītu kādu, kas audzē puķes arī tad, kad ārā vēl auksts…
Džērids samirkšķināja plakstus. – Nē. – Viņš piecēlās.
– Nē un vēlreiz nē. Es to nedarīšu.
– Bet…
– Es nevaru. Leksija man sakurs pirti, un es nevēlos uzklausīt viņas sprediķus. Šodienai man pietiek. – Džērids izgāja no istabas un devās uz sētas puses durvīm. Keilebs nostājās tām priekšā. – Nē. – Pasniedzies cauri savam sen mirušajam vectēvam, Džērids pagrieza rokturi un izgāja laukā.
Nonācis pie sava dzīvokļa, viņš apstājās un klusībā lādējās, jo zināja, ka vectēvs viņu vēro un, vēl ļaunāk, apzinās, ka viņam taisnība. Iedams uz vārtu pusi, Džērids paslēja roku un parādīja viņam sen pazīstamu žestu.
Keilebs nospurcās. Bija skaidrs, ka mazdēls rīkosies kā pieklājas. Viņš tikai bija kārtīgi jāiekustina, un to Keilebs prata.
Džērida māsīca Leksija dzīvoja tikai dažas mājas tālāk, un atlika vienīgi cerēt, ka tik vēlā stundā viņa jau guļ. Tas noderētu par aizbildinājumu viņu netraucēt. Pērnvasar Džērids bija atjaunojis veco siltumnīcu, kas atradās viņas īpašumā. Gadiem ilgi tā bija teju vai aprakta zem bieza vīnstīgu, mežrozīšu un efeju mudžekļa. Vispirms viņš mēģināja panākt, lai siltumnīca tiek nolīdzināta ar buldozeru. – Pēc tam es tev nopirkšu gluži jaunu Lord and Burnham ražojumu.
Tādu piedāvājumu nepieņēma nedz māsīca, nedz viņas dzīvokļa biedre Tobija.
– Tu esi bijis projām no Nantaketas pārāk ilgi, – Leksija teica. – Mēs visu atkārtoti izmantot esam raduši vēl pirms tam, kad taupīšana nāca modē.
– Arī mana māja ir no daudzreiz un atkārtoti izmantojamiem materiāliem. – Džēridam nepatika mājieni, ka dzīvošana uz cietzemes attālinājusi viņu no salinieku ieražām un domāšanas veida.
Beigu beigās abas sievietes guva virsroku, jo Džērids pieļāva kļūdu un pavaicāja, ko vēlas Tobija, slaida gaišmate ar sapņainām zilām acīm. Trauslajai, ēteriskajai būtnei piemita tāda kā citpasaulīguma dvesma, kas vīriešiem lika vai izkust.
– Man labāk patiktu vecās siltumnīcas atjaunošana. – Tobija uzsmaidīja Džēridam.
– Labi, lai tā būtu, – viņš piekrita.
Leksija pameta gaisā abas plaukstas. – Kad to pašu lūdzu es, tu strīdējies pretī, bet pietiek ar vienu Tobijas vārdiņu, un tu acumirklī padodies.
– Ko lai saku, mīļā? Tobija ir maģiska būtne, – Džērids atteica.
– Vienalga. Ja vien tu paveiksi šo darbu un samaksāsi par to, nekas cits mani neinteresē.
Tobija strādāja salas labākajā floristu salonā, savukārt Leksija bija personiskā asistente cilvēkam, ko pati raksturojā kā bezcerīgu idiotu. Laikā, kad boss neuzturēsies Nantaketā un nepieprasīs visu viņas laiku sev, Leksija grasījās palīdzēt Tobijai audzēt ziedus, ko viņas varētu piegādāt veikaliem visā pilsētā.
Džērids bija aizsūtījis īsziņu Hosē Partidam, uzņēmuma “Sakoptā
