Ak tā? – Eliksa pārjautāja. Priekšlikums izklausījās vilinošs.
– Ko jūs līdz šim Nantaketā esat apskatījusi? – Džērids painteresējās. – Ielas no prāmju piestātnes līdz šejienei? Tā ir pavisam niecīga salas daļa.
Kaut kas Montgomerija vārdos neizklausījās patiesi. Eliksa stāvēja un raudzījās viņā. “Kas īsti piespiedis viņu mainīt izturēšanos? Vakar Montgomerijs atteicās stāstīt par sevi un uzsvēra, ka nekavējoties braukšot projām, bet šodien dāvina puķes un lūdz piedošanu. Kāpēc?”
– Es noīrēšu auto un…
Džērids pacēla acis pret debesīm. – Man ļoti žēl, ka jums sameloju. Skaidrs? Nantaketa ir manas mājas. Vieta, kur es varu patverties no cilvēkiem, kas interesējas par manām nākotnes iecerēm vai izprašņā mani par to, kādos avotos es smeļos savas idejas. Un studenti ir visļaunākais! Viens gribēja zināt, vai man atradīšoties viņam domāti gudrības vārdi. Gudrības vārdi! Vai es esmu kāds Vecās Derības pravietis, vai? Un studentes… – Aprāvies viņš ievilka elpu. – Es atvainojos. Vakar vakarā jūs mani pārsteidzāt nesagatavotu. Man uzmācās nejauka iztēles aina, ka būšu spiests atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem, un… arī citas lietas. Eliksa samirkšķināja acis. Viņš nupat bija nosaucis visu, ko viņa grasījās īstenot, ieskaitot pat “citas lietas”. Darinot kapelas modeli, viņa bija iztēlojusies, ka izbaudīs viņa atzinību un uzslavu, un tad viņi… hmm, pēc tam viņai visbeidzot radīsies izdevība nomēģināt šo slaveno apakšlūpu.
Protams, to visu nedrīkstēja ne pieminēt. – Arī man bija nepieciešama atelpa no darba. – Eliksa apzinājās, ka tagad melo. Jo viņa bija iecerējusi divkāršot veicamo darbu apjomu, kamēr uzturēsies Nantaketā.
– Tad varbūt brauksim ieturēt brokastis un padomāsim par jūsu turpmākajiem plāniem. Es parādīšu, kur šeit atrodas pārtikas veikals, Jūrnieku nams un citas svarīgākās vietas.
– Lai notiek, – Eliksa piekrita. – Es apsolu neuzdot jautājumus par arhitektūru.
– Vaicājiet, ko vien vēlaties, – viņš laipni atļāva.
Vārdi bija pretrunā ar balss toni, kas skanēja tik nolemti, it kā tiktu dota atļauja sist viņam ar beisbola nūju ikreiz, kad vien viņai sagribas to darīt.
– Labs ir, – Eliksa nopietni teica. – Ja varat sniegt nabaga studentei vienu gudrības graudu, kāds tas būtu?
– Es… – viņš stomīdamies pūlējās rast atbildi.
– Es muļķojos, – Eliksa atzinās. – Tas bija tikai joks.
Šķita, ka Montgomerijs lāgā neizprot, kas viņai aiz ādas. Viņš atvēra pagalma puses durvis. – Vai neiebilstat, ja brauksim ar manu pikapu?
– Pusi dzīves es esmu vienā tādā pavadījusi, – Eliksa teica, bet atbildi nesagaidīja.
Vecā sarkanā kravas pikapa aizmugurē atradās aukstumsoma un prāva instrumentu kaste. Uz kabīnes grīdas bija dubļi un smiltis, bet citādi valdīja kārtība. Sēdekļi likās padiluši, bet labā stāvoklī.
Montgomerijs atpakaļgaitā izstūrēja auto Kingsliju šķērsielā. Tā bija tukša.
Pirms nogriezties Galvenajā ielā, viņš ar galvas mājienu norādīja uz namu labajā pusē. – Tur dzīvo mana māsīca Leksija un viņas draudzene Tobija, abas audzē pārdošanai ziedus.
– Vai šeit jūs dabūjāt narcises un rozes?
– Jā, Tobija man tās nogrieza. – Viņš pasmaidīja.
– Vai tika uzdots jautājums, kādam nolūkam jums vajadzīgi šie ziedi?
– Jā. Tobijas īstais vārds ir… nudien neatceros, bet viņu vienmēr visi saukuši par Tobiju. Viņai ir tikai divdesmit divi, agrāk viņa vienmēr kopā ar vecākiem pavadīja šeit vasaras, bet pirms pāris gadiem meitene palika, kad viņi rudenī devās projām.
Eliksa iesāņus uzlūkoja vīrieti, kura ataugusī bārda un mati lika viņam izskatīties vecākam par trīsdesmit sešiem gadiem. – Rodas iespaids, ka jūs esat viņā iemīlējies.
Džērids pasmaidīja. – Visi ir iemīlējušies Tobijā. Viņa ir ļoti mīļa meitene.
Galveno ielu ieskāva skaistas mājas. Akmeņu bruģis kratīja automobili tā, ka nācās pieturēties pie durvju roktura. Par spīti apkārtnes skaistumam, Eliksa jutās dziļi nomākta. Kopš brīža, kad Džērids Montgomerijs no laivas uzsmaidīja meitenei pārāk īsos šortiņos, Eliksu bija nesis pacilātības vilnis. Viņa bija iztēlojusies, ka mācīsies no Montgomerija, strādās kopā ar viņu. Un pirmajā vakarā, pārlasot savu dzejoli, pat bija iedomājusies, ka piedzīvos mīlas dēku ar šo vīrieti. Ko tādu būtu vērts atcerēties, lai stāstītu mazbērniem. Šīs domas saviļņoja, un viņa aizmirsa gan savas sirdssāpes Erika dēļ, gan arī bailes, ka nāksies gadu nodzīvot salā, kur viņa nevienu nepazīst.
Diemžēl brīnišķīgās iztēles ainas cita pēc citas saira un izbira kā smiltis caur pirkstiem. Nekādu arhitektūrai veltītu sarunu ar šo izcilo vīru. Un noteikti nekādu romantisku muļķību. Kaut arī šķita, ka viņa tam patīk, Montgomerijs atrāvās ikreiz, tiklīdz viņu rokas draudēja saskarties. “Droši vien viņš ievēro nepārkāpjamo likumu neielaisties ar studentēm, tomēr vai izkūst, kad tiek pieminēta kāda ļoti jauna meiča, vārdā Tobija.”
– Vai jūs vienmēr esat tik klusa? – Montgomerijs jautāja. Viņu priekšā pavērās Nantaketas apburošās ēkas un nami. Auto apstājās krustojumā, tad nogriezās pa labi, lai pabrauktu garām glītam grāmatu veikaliņam un krāšņai baznīcai. Aiz tās rindojās nami, visi kā viens apbrīnas vērti.
– Tas atgādina atgriešanos pagātnē, – Eliksa ierunājās. – Tagad es saprotu, kālab jūsu patvērums ir šeit. Domāju, ka mana māte arī ir apmeklējusi salu, varbūt pat itin bieži.
Džērids aši pavērās uz blakussēdētāju. Kopš viņš bija sasniedzis četrpadsmit gadu vecumu, Viktorija ieradās Nantaketā ik gadu augustā. Sieviete bija skaista un jautra, un viņš izbaudīja ikvienu tās sabiedrībā pavadīto mirkli. Tomēr Džērids skaidri zināja – Viktorijas meita pat nenojauš, ka māte apmeklējusi salu. “Šī ir mana personiska dzīves telpa,” Viktorija bieži atkārtoja, savukārt Keilebs apgalvoja, ka Nantaketā viņa zogot savu romānu sižetus. Katru gadu pirmajā augustā krustmāte Edija izsniedza vienu no dienasgrāmatām, ko divu gadsimtu laikā bija rakstījušas Kingsliju ģimenes sievietes. Visu mēnesi Viktorija pētīja vecmodīgā rokrakstā rakstītos tekstus un iezīmēja nākamā romāna aprises. Viņa atstāja bez ievērības garlaicīgos sīkumus par to, cik kvartu marinējumu ziemai sagatavots, bet pievērsa uzmanību vienīgi drāmām un pārdzīvojumiem.
Viktorija nebija vēlējusies, lai kāds uzzina, ka viņa, Keileba vārdiem runājot, “zog” romānu sižetus, tālab braucieni uz Nantaketu tika slēpti gan no draugiem, gan izdevniecības, bet jo īpaši no meitas. Tomēr noslēpums bija visai nosacīts, jo visi salinieki to zināja. Vienpadsmit mēnešus gadā Edija Kingsliju namā rīkoja dāmu komiteju sanāksmes, bet augustā, ko Eliksa allaž pavadīja pie tēva, namā skanēja smiekli un deju mūzika.
Džērids
