rokām. Varbūt tu tomēr esi kļuvis par pilsētas kundziņu un vairs negribēsi piesprādzēt instrumentu jostu?
Uz mirkli Džēridam radās vēlēšanās nožņaugt māsīcu. Īsu brīdi apsvēris iespēju ignorēt izaicinājumu, viņš tomēr piezvanīja uz Ņujorku un atlika malā bagāta klienta pasūtīto projektu, tad sēdās pie rasējamā dēļa un trīs dienas noņēmās ar māsīcas puķu un ogulāju dārza plāniem.
Pēc tam Džērids piesprādzēja instrumentu jostu un kopā ar būvuzņēmēja Tviga Pērkinsa vīriem sakārtoja veco siltumnīcu. Tajā tika ierīkotas paaugstinātas dobes, nodalījums kompostam, ka arī zona, kur veikt pārrunas ar klientiem.
Kad viss bija īstenots, Tobija pastiepās uz pirkstgaliem un noskūpstīja Džēridu uz vaiga. – Paldies tev.
Kad viņa aizgāja, Leksija pavaicāja: – Ja jau Tobija tev tik ļoti patīk, kāpēc tu neaicini viņu uz satikšanos?
– Tobiju? Tikpat labi es varētu aicināt uz randiņu eņģeli.
– Skaidrs, tevī ir pārāk daudz no sātana.
– Beidzot kāds mani izprot. Vai no tevis es saņemšu jelkādu pateicību? – Viņš ar pirkstu pabungoja pa vaigu.
– Tobija tevi bučoja uz otra vaiga. – Arī Leksija dāvāja brālēnam skūpstu.
– Es vairs nekad nemazgāšu vaigu, kam pieskārušās viņas lūpas.
Leksija aizkaitināta novaidējās. – Labāk nāc palīgā piepildīt puķpodus ar trūdzemi.
Džērids paslēja gaisā rokas. – Šīs plaukstas radītas, lai turētu slaidas alus glāzes. No šī brīža jums, meitenēm, jātiek galā saviem spēkiem.
Tas notika pirms gada, un kopš tā laika abām dzīvokļa biedrēm izdevās krietni papildināt savu budžetu, pārdodot izaudzētās puķes.
Māsīcas mājā gaismas bija izdzēstas, tāpēc Džērids šaubījās, vai viņa klauvējiens tiks izdzirdēts. “Lai dabūtu puķes, nāksies gaidīt līdz rītam, un tas nozīmē, ka ies secen Leksijas brāziens. Nudien nesaprotami, kālab es ļāvos, lai vectēvs piespiež mani darīt kaut ko pret savu gribu. Jau kopš bērnu dienām…”
Atvērās durvis, un tajās nostājās Tobija baltā rītakleitā ar sārtu ziediņu rakstu. Gaišie mati bija sapīti resnā bizē, kas slīga pār muguru. Džērids jutās atvieglots, ka nebūs jārunā ar paštaisno māsīcu.
– Es pamatīgi izgāzos, sastopoties ar Kena meitu, tāpēc man tagad vajag puķes.
Tobija gluži vienkārši pamāja ar galvu un iznāca laukā.
– Apiesim apkārt mājai, lai nepamodinām Leksiju.
– Vai ieradies Plimuts? – Džērids apvaicājās. Rodžers Plimuts bija Leksijas boss. Kad salā ieradās viņš, māsīca strādāja teju līdz spēku izsīkumam. Ja tic viņas stāstītajam, šis cilvēks nespējot pats pat aizsaitēt kurpes. Viņš dzīvoja savrupmājā Polpisas ceļā, ieradās un devās projām privātajā lidmašīnā; neviens no Leksijas draugiem vai ģimenes locekļiem nekad nebija šo cilvēku redzējis, tāpēc mēdza ķircināties, ka Plimuts patiesībā esot izdomājums.
– Jā, klāt ir, – Tobija apstiprināja. – Viņa ir pārmocījusies. Boss zvana dienu un nakti. Grib, lai Leksija pārceļas uz viņa viesiem domāto namu, taču viņa to nedarīs. Bet… kā tu nogrēkojies pret Kena meitu?
– Sameloju viņai, – Džērids atzinās. – Sacīju, ka esmu vienkāršs būvuzņēmējs, bet izrādījās, ka viņa zina par manu īsto nodarbošanos. Viņa ir arhitektūras studente un īsts lietaskoks turklāt.
– Nav brīnums, ja viņa ir Kena meita. Vai tad viņa galu galā tāpat neuzzinātu patiesību?
– Uzzinātu, bet es grasījos atstāt salu pirms viņas ierašanās. Atbraukusi agrāk, meitene gluži vienkārši ienāca virtuvē un pārsteidza mani nesagatavotu. Manuprāt, mēs itin jauki pavadījām laiku. Kopā ieturējām vakariņas. Ja es būtu pateicis patiesību, tas pārvērstos par darbu. Vismaz tāds ir mans aizbildinājums.
– Nav peļams. Ir dzirdēti arī sliktāki. – Viņi nonāca pie siltumnīcas aizmugures durvīm, Džērids tās atvēra un palaida Tobiju pa priekšu. Viņa ieslēdza dažas nespodras lampas, paslēptas stikla sienu augšmalā. Kļuva redzamas garas puķu un zaļo augu dobes, kā arī kastes ar dēstiem; visur valdīja nevainojama kārtība.
– Izskatās labi, – Džērids atzina.
– Tas tiesa, un šo skaistumu mums projektēja augstākās klases arhitekts.
– Nedomāju, ka Eliksa šobrīd izmantotu tādu epitetu. Viņas tētis apgalvoja, ka meitene manis dēļ grasoties pamest salu.
– Vai viņš bija ļoti dusmīgs uz tevi? – Izvēlējusies seklu groziņu un izņēmusi alkohola šķīdumā iemērktas šķēres, Tobija sāka virzīties uz priekšu pa vienu no ejām.
– Nikns kā pūķis. Ja es atrastos tuvumā, viņš būtu mani nošāvis. Un pēc tam pārbraucis man pāri ar kravas mašīnu.
Es esot saraudinājis Eliksu.
– Ai, Džērid, man ļoti žēl. Par jums abiem. Tev jāaiznes viņai dažas rozes; saprotams, nogriezīsim arī kādu narcisi. – Atverot lielas koka durvis pie siltumnīcas gala sienas, skatienam pavērās ledusskapis, pilns ar grieztiem ziediem.
– Kad tu esi tikusi pie tāda agregāta?
– Dzimšanas dienas dāvana. Tētis apvaicājās, ko es gribot saņemt, un es gribēju šo.
– Vai tava māte joprojām dusmojas, ka esi palikusi dzīvot salā?
Tobija pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien. – Jā. Gandrīz nerunā ar mani.
Abi saskatījās. Tobijas māte bija īsta ragana, un viņas nerunāšana noteikti nebija uzskatāma par sodu.
– Vai dosi arī padomu, kā panākt Eliksas piedošanu?
– Pavadiet kādu laiciņu kopā, tas ļaus viņai tevi iepazīt, – Tobija ieteica.
– Rīt es grasījos aizbraukt pie Dilisas.
– Jauki, paņem Eliksu līdzi.
– Un es gribu, lai viņa iepazīstas ar tevi un Leksiju.
– Jutīšos pagodināta. – Tobija pavērās uz Džēridu. Rokas viņai bija pilnas ar sīkām sārtām rozītēm. – Tev viņa patīk, vai ne?
Viņš sekoja Tobijai, kura izgāja laukā, lai no siltumnīcas plūstošajā gaismā nogrieztu narcises, kas bija vēl pumpuros. – Viņa ir tikai bērns. Kad viņai bija četri gadi, es jau dzēru un vadīju mašīnu.
– Mums, meitenēm, piemīt paradums kļūt pieaugušām.
– Un jūs to darāt teicami. – Džērids
