no Dženkinsu zēniem, un “zēns” ir atslēgas vārds.
– Es kādreiz satikos ar viņa māsīcu, kura bija… – Teikums palika nepabeigts.
– Ne gluži tāda, lai tu vestu viņu iepazīstināt ar ģimeni? – Tu esi dzimusi diplomāte, Tobij! Vai tad Leksija nevar tev sagādāt kādu puisi?
– Ar mani viss ir kārtībā, – Tobija apgalvoja. – Patiešām.
– Gaidi savu Valdzinošo Princi?
– Vai tad to nedara visas sievietes? Savukārt tu gaidi savu Pelnrušķīti.
– Taisnību sakot, – Džērids gausi novilka, – es drīzāk ceru sameklēt sev Ļauno Karalieni. Domāju, ka ar viņu man būtu daudz jautrāk.
Abi iesmējās.
Sestā nodaļa
Pamostoties Eliksas pirmā doma bija par to, vai Montgomerijs Kingslijs jau pametis salu. “Varbūt ir iesēdies savā pikapā, lai dotos būvēt māju pēc žurnālā noskatīta projekta?” Šie meli no jauna uzjundīja dusmas.
Viņa izkāpa no gultas un vienaldzīgi palūkojās uz kapteiņa Keileba portretu. Šajā rītā nekādu skūpstu!
Eliksa devās uz vannasistabu, lai ieietu dušā un izmazgātu matus. “Ko lai es iesāku tālāk?” viņa ieziepējoties prātoja. Patiesībā Viņa Karaliskās Augstības Montgomerija meli neko īpaši nemainīja. Pirms ierašanās Nantaketā Eliksa pat nenojauta, ka arhitektūras spīdeklis uzturas salā, un savu mūžu nebija cerējusi, ka vispār jelkad sastaps dižo personu vaigu vaigā. Protams, viņa plānoja pieteikties darbā viņa firmā, bet to pašu grasījās darīt vairums citu augstskolas absolventu.
Nomazgājusies Eliksa ar fēnu izžāvēja matus, sasēja tos uz pakauša, tad viegli uzkrāsojās un atgriezās guļamistabā, lai apģērbtos. Izijas sapirktās drēbes joprojām neizsaiņotas atradās istabas stūrī. Eliksa gultas kājgalī iztukšoja veikala Zero Main maisiņa saturu, atlocīja zīdpapīru un nespēja novaldīt apmierinātu smaidu. Drānas bija vienkāršas, bet šūtas no tik izmeklētiem audumiem, kādus viņai savu mūžu nebija gadījies redzēt. “Cik raksturīgi Nantaketai,” Eliksa nodomāja, “tikpat raksturīgi kā vietējā arhitektūra.” Maisiņā atradās divas blūzes, trikotāžas topiņš, šalle, melnas linauduma bikses un kārbiņa ar tirkīza auskariem.
– Tikpat labi es varu doties laukā un aplūkot šo salu, – viņa skaļi noteica un pavērās uz portretu. – Kā man rīkoties, kaptein? Vilkt zilo vai persiku krāsas blūzi?
Nebija pat jābrīnās, ka tūdaļ sakustējās zilās blūzes apkaklīte. Loģiski spriežot, iepriekš salocītais apģērbs gluži vienkārši iztaisnojās, tomēr Eliksa mīļuprāt uzskatīja, ka palīdzējis kapteinis. – Paldies. – Doma, ka viņa nav pavisam viena plašajā namā, ļāva justies labāk, un nebija vērts pievērst īpašu uzmanību faktam, ka mītnes biedrs ir miris pirms divsimt gadiem.
Apģērbusies Eliksa dziļi ievilka elpu un atvēra durvis. Un tūliņ ieraudzīja uz grīdas narcisi un prāvu baltu aploksni zem tās.
“Vai to atsūtījis tētis? Varbūt mani uzmeklējis Eriks?”
Rokraksts bija īpatnējs, veidojies gadiem ilgā darbā pie rasēšanas dēļa.
Lūdzu, pieņemiet manu atvainošanos par pārpratumu. Džērids Montgomerijs Kingslijs VII
Eliksa stingi raudzījās zīmītē. “Septītais! Kurš vēl varēja lepoties ar vārdu, kas dzimtā piešķirts septīto reizi?”
Protams, būtisks bija ne jau vārds. Iepriekšējā vakarā viņš bija klaji melojis par savu nodarbošanos. Montgomerijs zināja, ka Eliksa atbrauks un ir arhitektūras studente, bet darīja visu, lai sarunu aizvirzītu projām no tā, kas viņiem abiem nozīmēja tik daudz.
Arī uz kāpnēm gulēja ziedi, viņa tos pacēla citu pēc cita un, sasniegusi pēdējo pakāpienu, vairs nespēja apvaldīt smaidu. Virtuvē Eliksa sameklēja vāzi – zināja, kur tās tiek glabātas, – un piepildīja to ar ūdeni. Pavasarīgi spirgtās narcises jauki greznoja virtuves galdu.
Viņa pa logu pavērās uz viesu māju, bet visas gaismas tajā bija izdzēstas, tātad Džērids vēl guļ. Eliksa iegāja dzīvojamā istabā.
Montgomerijs sēdēja vienā no lielajiem atzveltnes krēsliem, garās kājas bija izstieptas priekšā, rokās atvērta avīze. Pietika mirkli pavērot viņa profilu, lai neviļus notrīsētu sirds un piemirstos viņa spīdošā karjera; šis vīrietis bija patiešām izcils eksemplārs.
Kad Montgomerijs pagriezās un ieraudzīja Eliksu, acīs uzliesmoja dzirkstele, it kā viņš būtu saskatījis telpā ienākam interesantu sievieti. Bet tūdaļ dzirksts izdzisa – nu viņš raudzījās pretī kā… hmm, kā viņas tētis.
“Tomēr vajadzēja vilkt persiku krāsas blūzi,” viņa sprieda.
– Labrīt. Vai gulējāt labi? – Džērids apvaicājās.
– Lieliski, – Eliksa atbildēja.
Viņš salocīja un nolika uz galda avīzi, tad paņēma sārtu rozīšu buķeti. – Šie ziedi ir jums.
Eliksa pagājās uz priekšu, lai paņemtu rozes. Tiklīdz viņu rokas gandrīz saskārās, vīrietis parāvās atpakaļ. Viņa aizgriezās, lai slēptu saraukto pieri.
– Ielikšu ziedus vāzē. – “Skaidrs,” Eliksa secināja, “vakar Montgomerijs nepārprotami norādīja, ka nebūs nekādu sarunu par arhitektūru, bet šodien liek noprast, ka necietīs pat nejaušu pieskārienu.”
– Es nožēloju, ka meloju jums par savu nodarbošanos, – aiz muguras ierunājās Džērids. Viņš bija sekojis Eliksai uz virtuvi. – Gluži vienkārši domāju…
– Ka es mēģināšu padarīt jūs par savu skolotāju? – Eliksa pajautāja. “Gandrīz jāsmejas, ka viņš savu izcilo karjeru pieticīgi dēvē par nodarbošanos.”
– Patiesībā trāpīts. – Vīrietis pasmaidīja ar lūpu kaktiņiem vien.
Eliksa visiem spēkiem pūlējās neskatīties uz Montgomerija apakšlūpas izteiksmīgo izliekumu, tālab uzgrieza muguru, lai slēptu izjūtas, kas, viņasprāt, nepārprotami bija lasāmas skatienā.
– Kā būtu, ja es aizvestu jūs brokastīs uz “Dūnu pārslu”? Kaut kas vīrieša balss tonī mulsināja Eliksu. Radās iespaids, ka viņš uzskata par savu pienākumu atvainoties un vest viņu brokastīs. “Vai tālab vien, ka es dzīvoju viņa mājā, mums būtu jāpavada laiks kopā arī tādā gadījumā, ja viņš to nevēlas?”
Eliksa atskatījās un plati pasmaidīja. Tiesa, smaids nesasniedza acis, bet tā nebija viņas vaina. – Patiesībā mani gaida daži studiju darbiņi, tāpēc labāk palikšu mājās. Ledusskapī ir dažas apaļmaizes.
– Vairs nav, es tās apēdu. – Džērida tonī ieskanējās aizkaitinājums.
Acīmredzot
