Kens teica: – No tevis galu galā iznāks vīrs. Kas to būtu domājis? Pakāpeniski Džērids sāka izjust nepieciešamību apliecināt sevi. Kens nodzīvoja salā gandrīz trīs gadus, un abi turpināja strādāt būvniecībā. Reiz ieraudzījis Kenu raudam, Džērids smalkjūtīgi atkāpās. Vēlāk kļuva zināms, ka todien bija atsūtīti šķiršanās dokumenti. Pēc sestā alus kausa Kens teica: – Tā bija tikai mana vaina. Es visu sagrāvu. Uzskatīju, ka piederu augstākai klasei nekā mazā, glītā Viktorija Vinetki, un viņa to zināja.
Tovakar Džēridam nācās piedzērušo Kenu pārmest pār plecu un iesēdināt pikapā, lai aizgādātu uz viesu namu un ieliktu gultā. Nākamajā dienā viņi nerunāja par notikušo un nekad nepieminēja to vakaru.
Visbeidzot Kens bija atguvies tiktāl, ka spēja atgriezties arhitektūras apritē, bet piepeši apjauta, ka viņam iepaticies mācīt. Tolaik viņam ar Džēridu bija izveidojušās teju vai tēva un dēla attiecības, tālab doma par šķiršanos smeldza.
– Es nevaru palikt šeit, – Kens skaidroja. – Viktorija neļaus Eliksai atgriezties Nantaketā. Viņas romāns tiek pārdots miljonos eksemplāru, un viņai esot jāuztur savs publiskais tēls. Starp mums abiem runājot, es domāju, ka Viktorija nevēlas, lai Edija pārlieku dziļi ietekmē Eliksu. – Viņš uzlūkoja Džēridu. – Ja es gribu ieguldīt savu artavu meitas nākotnē, man jādodas iekārtot savu dzīvi uz cietzemes. Tomēr es apsolu, ka atgriezīšos, kad vien tas būs iespējams.
Džērids pūlējās slēpt savas sirdssāpes. Pāris gadu pirms Kena ierašanās salā viņa tēvs bija devies jūrā un neatgriezās. Viņu atrada tikai pēc vairākām dienām. Miegā viņu bija ķērusi sirdstrieka. Džērids bija mīlējis, pat dievinājis tēvu, kura zaudējums šķita uzjundām it visu nelāgo, kas mīt pusaudža dvēselē. Puisis allaž izskatījās vecāks par saviem gadiem un tolaik jau bija gandrīz sešas pēdas garš; pēc pāris mēnešiem viņš sāka dzert. Dūru cīņas, dragreisi, vandalisms – viņš azartiski iesaistījās šajās apšaubāmajās nodarbēs. Māte, kura pati dziļi sēroja, vairs nespēja tikt galā ar pusaudzi dēlu.
Tad ieradās Kens, arīdzan nikns uz visu pasauli, un pārņēma grožus savās rokās.
Atvadījies no viņa, Džērids nosprieda, ka tās ir beigas. Nantaketieši bija pieraduši pie atpūtniekiem vasarās. Tie nāca un gāja, un vairs nekad netika redzēti.
Tomēr Kens atgriezās bieži. Viņš iekārtoja Džēridu vispirms koledžā, tad arhitektūras augstskolā. Kad puisim pienāca laiks aizstāvēt diplomdarbu, Kens bija tas, kurš pameta gan savu biroju, gan augstskolas auditorijas, lai piesprādzētu instrumentu jostu un palīdzētu viņam īstenot diplomdarbu dzīvē.
Jā, Džērids bija parādā gan Kenam, gan Viktorijai, kura arīdzan allaž bijusi svarīga viņa dzīves daļa. Un tagad izrādījās parādnieks arī viņu meitai.
Viņš mirkli palika stāvam un skaidri apjauta tikai to, ka vēlas aprunāties ar savu vectēvu.
Džērids sēdēja tumšajā Kingsliju nama dzīvojamā istabā, kur nevajadzēja ieslēgt gaismu. Bija skaidrs, ka vectēvs katrā ziņā ieradīsies, ja viņš gaidīs pietiekami ilgi.
Kad tas notika, Džērids pat nepacēla acis. – Es salaidu visu pamatīgā grīstē. Kens ir nikns, bet Viktorija mani saplosīs gabalos, kad uzzinās par notikušo. Nezinu, kā es to pārdzīvošu, bet mūsu draudzība katrā ziņā būs pagalam. – Viņš pavērās uz loga pusi, kur vīdēja vectēva stāvs. – Ja tu būtu laikus pateicis, ka viņa ir šeit, es varētu izvairīties no nepatikšanām.
– Jaunā Eliksa vienmēr ir bijusi taktiska persona, – Keilebs aizrādīja.
– Ja tu atkal grasies klāstīt man tos savārstījumus par reinkarnācijām, labāk paklusē, – Džērids attrauca. – Es to negribu dzirdēt.
– Nekad es neesmu mēģinājis iedzīt apjēgu tavā cietajā galvā. Tu tici vienīgi tam, ko iespējams redzēt un aptaustīt.
Tādā gadījumā uzdedz gaismu un ielūkojies tajā skapītī.
Džērids vilcinājās, bažīdamies, ko tur ieraudzīs, tomēr negribīgi paklausīja. Skapītī glabājās kaut kas negaidīts, proti, kādas celtnes makets. Tā bija neliela kapela ar zvanu tornīti.
Projektā pat ar neapbruņotu aci bija saskatāma gan viņa paša, gan arī Kena ietekme, tomēr jautās arī svaigs skatījums – pašas Eliksas neatkārtojamā balss.
– Mēle balta, ko? – Keilebs apvaicājās.
– Lielā mērā.
– Viņa to izgatavoja, lai parādītu tev, bet tu…
– Nevajag to visu laiku rīvēt man degunā. Kas lika viņai izvēlēties tieši kapelu?
– Es parūpējos, lai meitene ierauga veco fotogrāfiju.
Džērids pamāja ar galvu. – To, kur krustmāte Edija smejas kopā ar vecmāmiņu Betinu?
– Jā, to pašu.
– Projekts ir labāks, nekā sanāktu man pašam. – Džērids uzlika maketu uz plaukstas, lai aplūkotu no visām pusēm, un iebāza atpakaļ skapītī, tad izņēma un pāršķirstīja ar brīvu roku veidotos uzmetumus. – Viņa ir lietaskoks. Trīs no uzskicētajām ēkām ir iespējams uzbūvēt.
– Viņa kopā ar draudzeni ielauzās tavā mājā.
– Viņa… ko? – Džērids joprojām aplūkoja zīmējumus.
– Kāda bija tā tava ķecerība par Mūsu Tēvu un varoņiem? Lai saprastu šo jautājumu, Džēridam nācās mazliet padomāt. Vectēvs bieži jauca kopā gan seno, gan moderno slengu.
– Varoņu dievināšana.
– Tieši to Eliksa izjuta pret tevi, bet diezin vai tā būs arī pēc šī vakara.
– Tieši to es nevēlējos pieļaut, – Džērids atzinās. – Proti, lai jaunkundze veras uz mani lielām kucēna acīm un iztēlojas, ka es spēju vai mēnesi no debesīm nonest. Nav iespējams būt šādas dievināšanas cienīgam.
– Un te tu sēdi, tecinādams siekalas pēc Kena meitas.
– Es ne… – Džērids nikni iesaucās, bet tūdaļ pasmaidīja. – Hmm, varbūt tomēr. Viņa ir skaistule un labi veidota turklāt. Es esmu tikai cilvēks.
– Tev patika, ka tēvs viņai iemācījis tīrīt zivis tā, kā savulaik viņam mācīji tu.
– Un man savukārt iemācīja tēvs.
– Un es mācīju jūs visus, – Keilebs pielika punktu, un abi vīri uzsmaidīja viens otram.
– Ko lai es tagad daru? – Džērids jautāja.
– Atvainojies viņai.
– Un viņa piedos? Gluži vienkārši pateikšu, ka man ļoti žēl, un lieta darīta? – Džērids pavilcinājās. – Es zinu! Piedāvāšu viņai darbu savā Ņujorkas birojā.
