un bija solījies pārnākt vēlu, tāpēc viņa varēja atlaisties sēdeklī un baudīt vakaru. Gajs Monterejs nupat bija materializējies atkal un sarunājās ar pāris vīriešiem, kurus viņa nepazina.
– Ko jūs domājat par Montereju? – Betersons bija izsekojis viņas skatienam aiz cigarešu dūmu mākoņa, ceļgalam atkal atrodot viņējo zem galdiņa, tā ka Ženevjēvai nācās atrauties.
– Viņš ir interesants.
– Man šķiet, ka jūs viņam patīkat, – sacīja Betersons un sāka klepot.
– Ak, vai jums nekas nekaiš? Vai sadabūt ūdeni?
Betersons pacēla augšup roku un nosusināja lūpas ar mutautiņu. – Viss kārtībā. Vai jūs gribētu pārgulēt ar mani, Ženevjēva?
– Ak, Normen… – Vai viņš bija piedzēries? Lai runātu tādā garā, kad viņa sieva atradās turpat iepretī, pie cinkotā bāra, kopā ar viņa sekretāri?
Viņš ieraudzīja, kurp Ženevjēva skatās. – Jums nevajag satraukties par Augusti. Viņai nebūs iebildumu. Viņa varētu būt… patiesībā gluži atbalstoša.
Ženevjēva bija šo to dzirdējusi. Par sievu un sekretāri.
– Es gribēju aprunāties ar jums par saviem mīlas dzejoļiem, – viņa apņēmīgi noteica.
Viņš iepleta savas spoži zilās acis. – Zināt, es esmu ļoti labs. Neļaujiet slimībai sevi atbiedēt. Tā nav lipīga.
– Vai jūs jau esat tos izlasījis?
– Man atlikuši tikai pieci gadi, ko dzīvot, sirsniņ. Ja runa ir par skaistām sievietēm, es izmantoju ikkatru iespēju. – Un viņš atkal sāka spēcīgi klepot.
Ženevjēva nogaidīja, kad viņš būs beidzis, ļaujot klepošanai pielikt sarunai punktu. Ernests Hemingvejs reiz bija nosaucis Betersonu par “nāves iezīmēto”. Iesauka bija tik precīza, ka tā kļuva slavenāka par Betersonu pašu. Nez vai viņa “zīmes” varētu būt vēl nepārprotamākas.
– Normen, jūs esi vienīgais cilvēks, kurš jebkad redzējis manas poēmas. Nu labi, ja neskaita Robertu, taču viņš neko nesaprot no dzejas. Man ir jāzina… man ir jāzina, vai, jūsuprāt, esmu pietiekoši laba.
– Ak, jūs pilnīgi noteikti esat spoža. – Taču viņš atkal ielika šajā vārdā neķītru zemtekstu.
Ženevjēva uz brīdi aizvēra acis. Kad viņa tās atkal atvēra, Betersona sejas izteiksme bija mainījusies.
– Jūs esat burvīga būtne, Ženevjēva. – Viņš pašūpoja galvu un skumji pasmaidīja. – Nelaime tikai tāda, ka jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies, vai ne? Un to var redzēt, mīļā, to var redzēt.
– Skaidrs. – Viņa iedomājās par Roberta bildinājumu – to, kā viņa bija izsvērusi savu lēmumu, centusies sevi pārliecināt, ka viņš ir kas vairāk par izbēgšanas iespēju.
– Tagad esmu jūs sarūgtinājis. Tas bija pēdējais, ko man būtu gribējies.
Ženevjēva papurināja galvu. – Es neesmu sarūgtināta. Man vajadzēja zināt. – No bāra skanēja pārāk skaļi smiekli un atplūda pārāk biezi cigarešu dūmi.
– Paklau, Ženevjēva…
– Man tagad gribētos doties mājās, Normen.
– Mīlulīt. – Viņš uzlika savu plaukstu uz viņējās. – Jūs varētu pamēģināt rakstīt par ko citu. Varbūt par ko tuvāku savai pieredzei?
Ženevjēva atrāva roku. – Izbeidziet izturēties pret mani aizbildnieciski.
Viņš pasniedzās pēc savas glāzes. – Nu labi. Runāšu ar jums tiešu valodu. Dzejoļi nav nekādi labie. Tie atgādina vecu ēdienu, kas ir uzsildīts neskaitāmas reizes. Kas vēl jums ir?
– Nu… – Ženevjēva vilcinādamās izņēma piezīmju grāmatiņu un sāka to pārlapot. – Man patiešām likās, ka mīlestības dzejoļi ir mani labākie darbi, bet… jādomā, ka varētu norakstīt jums kaut ko citu un…
– Vai tas viss atrodams šeit? – Betersons apvaicājās.
– Jā.
– Nu tad iedodiet man to grāmatiņu! Ja tajā ir kas labs, es to atradīšu.
– Ak, bet tur ir arī daudz melnrakstu. Jūtos mazliet samulsusi par…
– Nu beidziet, neesiet nu tik kautrīga. – Viņš pastiepa plaukstu.
Pietvīkusī Ženevjēva pastūma grāmatiņu pāri galdam. – Uzmaniet to, labi? Tas ir… personiski.
– Bez šaubām. – Viņš tai veltīja kārtējo šķībo smaidu. – Un tagad parunāsim par žurnālu, labi?
– Vai drīkstu pievienoties?
Ženevjēva, vēl aizvien juzdamās satraukta pēc sarunas ar Betersonu, kāpa taksometrā Monparnasa bulvārī pie “Selekta” kafejnīcas. Pagriezusies viņa ieraudzīja tur stāvam Gaju Montereju.
– Uz kurieni jums jābrauc? – viņa vaicāja.
– Uz “Šekspīru un kompāniju”.
Silvijas Bīčas grāmatnīca un bibliotēka Odeona ielā bija kas vairāk par parastu veikalu, veidojot kreisā krasta angļu un amerikāņu literārās sabiedrības centru. Ženevjēva ieinteresējās par to, ko gan vīrietis krēmkrāsas uzvalkā tur darīs pēc darba laika beigām. Par spīti tam, ka “Šekspīrs un kompānija” nepavisam neatradās viņai pa ceļam, Ženevjēva pamāja, lai viņš kāpj taksometrā.
– Neticami, ka man bija vajadzīgi tik daudzi gadi, lai nonāktu Parīzē, – viņš sacīja, pastiepdams roku pāri sēdeklim sev aiz muguras. – Esmu te pavadījis tikai dažas dienas un nekad mūžā neesmu izbaudījis tādu māju sajūtu.
– Es jūtos tāpat, – viņa sacīja.
– Te viss notiek daudz intensīvāk. – Viņa lūpas atradās tuvu Ženevjēvas sejai. – Dzīve ir ātra un nikna. Vai jums tā nešķiet?
Un tad Ženevjēva saprata, ka vīrietis gatavojas to noskūpstīt un ka viņa to neapturēs – par spīti savai laulībai, par spīti tam, ka viņi atradās sabiedriskā vietā. Un tas bija tik patīkami – sajust viņa lūpas. Viņa siltumu. Viņš pasniedzās, lai pieskartos Ženevjēvas krūtīm, un viņa ļāva arī to. Viņa ļāva tam ieslidināt plaukstu zem kažoka, zem divdaļīgā tvīda kostīma, līdz viņš sataustīja miesu. Viņa vēlējās ļauties šai izjūtai. Vēlējās sajust pieskārienus un skūpstus šeit, taksometrā, kas brauca cauri pilsētai. Un, kamēr viņi slīdēja pa ielām, noreibuši no alkohola, viņa ļāvās tam visam. Tāpēc ka jebkurā gadījumā tas nebija īsts. Tas nebija nekas vairāk par izplūdušu ainavu.
Taksometrs piebrauca pie “Šekspīra un kompānijas”. Viņi
