pagriezās un paraustīja plecus. – Izskatās, ka būšu tās kaut kur izsējis.
– Varbūt mums vajadzētu iet un pieklauvēt pie dzīvokļa durvīm tieši pretī. Silvijai vajadzētu būt tur.
– Nekā. Viņas ar Adriēnu grasījās kaut kur iziet. Atliek tikai viens – man jāuzrāpjas augšā.
– Tas taču nevar būt nopietni.
Viņš iesprauda rokas gurnos un paraudzījās augšā uz otrā stāva logu. – Tam nevajadzētu būt pārāk sarežģīti. Es pieķeršos izkārtnei.
Taksometrs jau bija aizbraucis. Alkohols sāka izvējoties. Monterejs iespļāva plaukstās un satvēra veikala loga rāmi, atbalstīdamies ar kāju pret dzegu.
– Ceru, ka tu skaties, – viņš uzsauca. – Šis ir mans labākais rakurss. – No turienes viņš pasniedzās pēc izkārtnes, kas šūpojās metāla āķī virs durvīm ar veikala nosaukumu vienā un Eivonas dziesminieka portretu otrā pusē. Kad Monterejs pārnesa uz to savu svaru, āķis biedējoši saliecās un iečīkstējās, un Ženevjēva noelsās un aizklāja acis.
– Skaties, – viņš uzsauca atkal, it kā viņam būtu acis pakausī un viņš uzmanītu ikvienu Ženevjēvas reakciju.
Viņa palūkojās starp pirkstu spraugām un ieraudzīja, ka viņš rāpjas augšā virs izkārtnes, izmantojot veikala sauljumu un sasniegdams otrā stāva loga balkonu. Ženevjēva atļāvās uzelpot. Pēc dažām sekundēm viņš jau atradās drošībā un knibinājās gar loga aizvirtni.
– Pagaidi tur, un es nokāpšu lejā un tevi ielaidīšu.
Iekšā viss notika daudz raitāk. Ženevjēva agrāk nebija viesojusies šajā dzīvoklī, lai arī bija apmeklējusi lejā esošo veikalu simtiem reižu. Dzīvoklis bija omulīgs – ar vienu gultu stūrī, atpūtas krēslu, galdu un diviem koka krēsliem, kā arī nelielu virtuvīti. No virtuves projām veda divas durvis.
– Ideāli piemērots man, – noteica Monterejs. – Viss, kas cilvēkam vajadzīgs, un lejā ir gana daudz grāmatu, lai man pietiktu visam mūžam. – Viņš izņēma no mēteļa kabatas nelielu blašķīti un tad sāka meklēt skapīšos divas glāzes.
– Te būs. – Viņš ielēja. Ženevjēva iemalkoja, izbaudīdama dedzinošo sajūtu kaklā, priecādamās par noreibuma atgriešanos. Viņa nolūkojās uz vienīgo gultu, kad Monterejs nostājās viņai aiz muguras un sāka skūpstīt kaklu. Viņa tam ļāva pārslidināt plaukstas pāri savam ķermenim, savām kājām. Kad viņa plaukstas sāka virzīties augšu zem kostīma, viņai aizrāvās elpa.
Ko viņa darīja?
– Tev tas patīk, vai ne, – viņš nočukstēja. – Tev tas patiks vēl vairāk.
Ženevjēva domās izdzirdēja Lulū ķircinošo balsi: “Tas bija ļoti aizraujoši laulības gultā, vai ne?”
Pat prātodama par to, vai nevajadzētu doties projām, viņa jau liecās Monterejam tuvāk, pieturēdamās pie galda malas, lai noturētu līdzsvaru.
Viņa iedomājās par Roberta ierasto klauvējienu pie guļamistabas durvīm. Par rituāliem – pirms, procesa laikā un pēc.
Viņa piekļāvās ciešāk. Ļāva tam notikt.
Jūs nekad neesat bijusi iemīlējusies, vai ne? Un to var manīt, mīļā.
Ženevjēva alka pēc tā, lai viss notiktu. Izskatījās, ka viņš tāpat. Monterejs atradās viņā, vēl pirms Ženevjēva bija paguvusi kārtīgi to apskatīt. Ženevjēvai nācās atbalstīties pret galdu, kas pabrauca uz priekšu, nobrīkšķēdams uz koka grīdas. Patiesībā tas bija galds, nevis Ženevjēva, kas vaidēja, kamēr viņi to darīja. Ne tāpēc, ka viņa nejustos uzbudināta. Viņa izbaudīja šīs nodarbes neatļauto dabu. Savu samaitātību. Un, jo tas likās sāpīgāk, jo vairāk viņai tas patika.
Kad tas bija beidzies, viņš sāka vilkt Ženevjēvai nost drēbes, grābādamies gar pogām.
– Vai tu neesi visu sajaucis? – viņa apjautājās. – Vai parasti nav pieņemts izģērbt vispirms?
– Tu domā, ka mēs esam beiguši? – viņš jautāja.
Šoreiz viņu abu kailie ķermeņi bija savijušies kopā gultā. Pirksti pāri ādai. Mēles, kas atklāja apslēptas vietas. Ilgs, juteklisks sekss.
Pēc tam viņi sēdēja, saspiedušies kopā uz šaurās gultas, un Ženevjēva sāka nekontrolējami drebēt.
– Tu esi kas cits, vai zini? – Viņa acīs bija parādījies apdullināts, miglains skatiens.
– Tiešām? – Šī otrā reize bija Ženevjēvu pārsteigusi. Pirmā reize – nu, tā bija iekāre. Bet šī “mīlēšanās bez mīlestības” – kas tas bija?
– Ei, tu esi nosalusi. – Viņš ielēja mazliet viskija Ženevjēvas glāzē. – Tas tevi sasildīs.
– Man nav auksti. – Tomēr viņa tik un tā pielika glāzi pie lūpām. – Man ir bail.
– Bail no kā?
– No tā, ko mēs esam izdarījuši. No tā, ko tas nozīmē.
– Tas var nozīmēt visu, ko vien tu vēlies. – Monterejs noskūpstīja viņu uz pleca. – Mana burvīgā meitene.
Jūs esat burvīga būtne…
– Es runāju par savu laulību.
Monterejs iedzēra tieši no blašķes, un Ženevjēva ievēroja tetovējumu viņa delma iekšpusē.
– Ļauj man to apskatīt.
Tas bija galvaskauss. Melns galvaskauss.
– Es to uztetovēju Ziemeļāfrikā. Tas pieder pie pakta, kuru esmu noslēdzis ar kādu.
– Kas tas par paktu?
– Nāves pakts.
Ženevjēvai gribējās iztaujāt sīkāk, taču kāda viņas būtības daļa nevēlējās uzzināt, ko tas nozīmē. Tas bija pārāk biedējoši. Monterejs atkal piedāvāja blašķi, taču viņa papurināja galvu. Viskija nupat jau bija par daudz. Tā smarža viņa elpā, uz pašas ķermeņa, kur viņš bija to skūpstījis un laizījis. Pateikusi, ka grib iedzert ūdeni, viņa atbrīvojās no vīrieša tvēriena un izkāpa no gultas, ienīzdama to, ka Monterejs vēro, kā viņa cenšas ielīst savā krepdešīna krekliņā ar mežģīņu maliņām un savā absurdi oficiālajā saburzītajā kostīmā.
Krāns virtuvē čīkstēja, un ūdens izskatījās mazliet rūsains, tomēr viņa tik un tā to dzēra.
– Vannas istaba? – Viņa uzlika plaukstu uz viena durvju roktura.
– Tā ir īstā, – Monterejs slinki noteica. Taču tas izrādījās slotu kambaris. Ženevjēva izmēģināja otrās durvis, juzdamās
