tur stāv ar sakrustotām rokām un uzjautrinājuma pilnu sejas izteiksmi.
– Vai esat pasākusi staigāt pa ielām?
– Atnācu šurp, lai aprunātos ar jums, Zakarija kungs.
– Veikals ir slēgts, kundze.
– Tomēr jūs iznācāt ārā.
– Es centos strādāt, – viņš sacīja. – Taču pie loga atskanēja briesmīga klandoņa un divi baisi rāpuļi nebeidza vien staigāt šurpu turpu. Saprotiet, tas izjauc koncentrēšanos.
Viņa līdzjūtīgi pamāja. – Vai tā kafejnīca ar zaļajām sienām vēl būs vaļā? Es gribētu kaut ko iedzert kopā ar jums.
Viņš tai pa pusei uzsmaidīja, un Ženevjēvai likās, ka viņa redz pavīdam vasaras raibumu pie Zakarija kakla pamatnes, pat cauri tumsai. – Vai jūs cenšaties mani pavedināt, Šelbijas Kingas kundze?
Viņa saviebās. – Es pārdomāju mūsu pēdējo sarunu. Gribu pavēstīt jums patieso iemeslu, kāpēc kurpes man ir tik svarīgas.
9
Bija tūkstoš deviņi simti trīspadsmitā gada pavasaris. Titulētā Ženevjēva Semjuela deviņu gadu vecumā pavadīja dienu Londonā kopā ar savu māti. Pašlaik viņas atradās Harrods veikalā, kur māte pēdējo reizi pielaikoja tērpu savai gaidāmajai dzimšanas dienas ballītei.
– Ko teiksi, dārgā? – lēdija Tiksteda iznāca šaipus aizkaram un nostājās pie spoguļa kuplā kleitā no akvamarīna un zelta krāsas šifona ar spīdumiņiem.
– Tā ir skaista.
– Un šīs? – Viņa pacēla kleitu, atklājot smalkas atlasa deju kurpītes tādā pašā akvamarīna tonī.
– Fantastiskas!
– Pastaigājiet, lai varu apskatīt, – noteica bargā pārdevēja. Taču Ženevjēvas māte izdomāja ko labāku un sāka dejot valsi pārģērbšanās kabīnē, griezdamās un virpuļodama tā, ka spīguļojošais šifons mirdzēja un laistījās, liekot Ženevjēvai iedomāties par kustīgu ūdeni. Reizi pa reizei viņa pamanīja burvīgās atlasa kurpītes, taču lielākoties kleita tās nosedza.
– Žēl gan, ka tētis ir tik slikts dejotājs, – Ženevjēva noteica vēlāk, kad viņas gāja cauri bērnu nodaļai.
– Ženevjēva!
– Piedod. Es tikai…
Taču lēdija Tiksteda jau bija aizgājusi tālāk. – Tā, mīļā, – viņa sacīja. – Tu šorīt biji tik pacietīga, ka esi pelnījusi kaut ko sev. Kā būtu ar šīm?
Viņa paņēma rokās Mary Jane kurpju pāri no tuvējās vitrīnas. Tās bija no melnas lakādas un tik spožas kā spoguļi.
– Tās ir brīnišķīgas!
Kājas mērīšanā slēpās kas ļoti īpašs – pieaudzis cilvēks pieliecās un patiešām nometās ceļos tavā priekšā. Saliekamais lineāls vēsi pieskārās Ženevjēvas pēdām, un viņai sagribējās saliekt pirkstus. Taču tas bija patīkams vēsums. Dāma ar sirmajiem matiem pavēstīja, ka viņas pēda esot izaugusi par veselu izmēru. Ne tikai par pusi izmēra, bet par veselu izmēru.
– Pastaigā, lai varu apskatīt. – Pārdevēja notupās uz papēžiem. – Palūkojies, kāda ir sajūta.
Kurpes bija jaunas un neievalkātas. Tās mazliet spieda, taču tā bija patīkama spiešana. Ženevjēva nopētīja savas pēdas, grozīdama tās uz vienu un otru pusi. Tās izskatījās gandrīz vai pēc pieauguša cilvēka kājām. Viņa uzlūkoja sevi spogulī un nodomāja, ka ir gandrīz vai pieaugusi. Kādu dienu viņa būs tāda pati kā māte un dejos plīvojošā šifona kleitā. Viņa būs tikpat skaista kā māte, tikai laimīgāka.
– Ko tu teiksi, mammīt? – Un viņa ātri apgriezās riņķī, lai redzētu lēdijas Tikstedas seju. Taču māte neskatījās uz viņu. Viņa sarunājās ar kādu vīrieti.
– Mammīt! – Ženevjēva uzsauca vēlreiz, šoreiz jau skaļāk.
– Ak, tās ir ļoti skaistas, mīļā, – noteica lēdija Tiksteda, izskatīdamās satraukta.
– Skaistas kā bilde, – vīrietis noteica balsī ar dīvainu pieskaņu. – Sakiet, dāmas, vai jūs vēlētos doties kopā ar mani uz tēju “Fortnumā”?
Slaterija kungs, kā viņu sauca, bija “džentlmenis no Ņujorkas”. Tas vien, ka viņš bija no Ņujorkas, padarīja viņu gluži īpašu. Ženevjēva nekad agrāk nebija sastapusi nevienu amerikāni. Īpaši lielu iespaidu uz viņu atstāja vīrieša stāsts par Atlantijas okeāna šķērsošanu, viņa savādais akcents un plecu platums, kad viņš novilka lielo mēteli. Piedevām vēl viņš pasūtīja milzīgu šķīvi ar kūkām. Ženevjēva paguva apēst trīs, pirms māte pamanīja, ka viņa tās loka iekšā citu pēc citas, un lika apvaldīt kāri.
– Kura ir labāka – Ņujorka vai Londona? – Ženevjēva apjautājās.
– Nu, uz to ir ļoti grūti atbildēt. – Slaterija kungs noglauda savu masīvo zodu. – Tās abas ir lieliskas pilsētas. Londonai ir gadsimtiem sena vēsture, bet Ņujorka… patiesībā nekur citur nav tādas rosības kā Ņujorkā.
– Cik muļķīgs jautājums. – Lēdija Tiksteda visu laiku knibinājās gar matiem. Viņas kustībām piemita kautrīgs meitenīgums, kādu Ženevjēva nekad agrāk nebija manījusi. Un, lai arī māte lielākoties lūkojās uz puķu pušķi uz galda, viņa veltīja Slaterija kungam savādus sāniskus skatienus. – Galu galā Ņujorka ir Slaterija kunga mājas.
– Ak, pēdējā laikā vairs neesmu par to drošs. – Viņa vaigi pietvīka. – Nu vairs nē.
– Vai jums ir sieva, Slaterija kungs? – Ženevjēva jautāja.
– Ženevjēva!
Taču viņš nelikās aizskarts. – Nē, nav vis, mīļā. Taču ceru, ka reiz kādu dienu būs. Sieva un dēls, un meita, un skaista māja, kur dzīvot. Vai tas nav tas, ko grib visi?
– Un jūs visi dzīvosiet Amerikā?
– Iespējams.
– Man varētu patikt dzīvot Amerikā, – sacīja Ženevjēva. – Es dzīvotu kādā no tiem slēgtajiem furgoniem, kādus rāda filmās, un mans vīrs būtu šerifs. Vai jūs esat šerifs, Slaterija kungs?
Pa ceļam uz tualeti Ženevjēva paslepšus palūkojās pāri plecam uz savu māti un vīrieti. Viņi smējās kā seni draugi. Lēdija Tiksteda likās tik jauna un bezrūpīga. Un Slaterija kungs – viņš mierīgi varētu būt šerifs. Vai kinozvaigzne. Ženevjēva vēl nekad agrāk nebija redzējusi tik izskatīgu vīrieti. Un viņa pieņēma, ka māte arī ne.
– Jūs uzskatīsiet mani par briesmīgi atpalikušu. – Mātes
