dzīvē. Viņa aizvēra acis, salieca kāju pirkstus savās jaunajās kurpēs un iedomājās vēlēšanos.
Viņi bija pēdējie klienti kafejnīcā ar zaļajām sienām. Antons, viesmīlis ar izriesto krūtežu un melanholiskajām ūsām, krāva kaudzē krēslus un slaucīja grīdu. Brīdi pa brīdim viņš palūkojās uz pulksteni virs bāra un nopūtās. Viņa nopūtas bija skaļas, taču pārītis pie loga vai nu nedzirdēja, vai nepievērsa tām uzmanību.
– Tātad šis Slaterija kungs – viņš bija jūsu mātes mīļākais? – jautāja Zakarijs.
– Es nezinu. – Ženevjēva pārvilka ar pirkstu pāri izbārstītajam cukuram. – Varbūt viņi bija tikai draugi. Varbūt viņi tikai todien iepazinās. Viņi viens otru valdzināja, par to es nešaubos. Taču par pārējo… man tolaik bija tikai deviņi gadi.
– Vai jūs tiešām domājat, ka tik skaista sieviete kā jūsu māte un tāds vīrietis varēja būt “tikai draugi”?
– Nu, ja jūs to tā sakāt… – Ženevjēva centās lūkoties uz vasaras raibumu. Viņa nespēja raudzīties Zakarijam acīs. – Es ceru, ka viņi bija mīļākie. Man gribētos domāt, ka viņa bija laimīga kopā ar kādu, lai cik īsu laiku. Mana māte bija – ir – ļoti nelaimīga sieviete. Redziet, mans tēvs ir briesmīgs brunču mednieks. Un tirāns. Kad mēs tovakar atgriezāmies no Londonas, mājās izcēlās strīds. Man vajadzēja atrasties gultā, taču es viņus dzirdēju. Es izkāpu no gultas, aizlavījos līdz kāpņu laukumiņam un pārliecos pāri margām, lai sadzirdētu. Tas bija ļoti ļauni. Nedzirdēju, par ko īsti viņi strīdējās, taču tēvs kliedza, bet māte raudāja un spiedza. Tad viņa apklusa un varēja dzirdēt tikai viņa kliegšanu. – Tagad Ženevjēva ar nagiem skrāpēja galda virsu. – Nākamajā rītā viņa neiznāca brokastīs. Visu dienu palika savā istabā. Dzimšanas dienas svinības tika atceltas. Viņa tā arī nekad neuzvilka kleitu un atlasa kurpītes.
– Kā jūs domājat, vai jūsu tēvs bija kaut ko uzzinājis?
– Iespējams. Viņa mainījās jau pa ceļam uz Londonu. Mainījās, kļūdama tāda pati kā parasti. Mēs kopā sēdējām daimlera aizmugurē, un es noskatījos, kā viņas seja noslēdzas. Man likās, ka vēroju kādu mirstam. – Ženevjēva iemalkoja konjaku. – Tolaik manu māti allaž ieskāva plašums un klusums. Nošķirtība. Viņa tikpat kā nespēlējās ar mani un nerunāja ar mani. Es tēloju klaunu, slikti uzvedos – darīju visu, lai liktu viņai mani ieraudzīt. Bija brīži, kad viņa patiesi atdzīvojās. Tikai īsi brīži, kas caurvija visu manu bērnību, tas arī viss. Un tā viena diena Londonā.
Ženevjēva atkal pielika glāzi pie lūpām, taču tā bija tukša. – Tagad viņa ir citāda. Agrāk slēpās telpā un klusumā, taču tagad viņa no tā baidās. Māte to piepilda ar nebeidzamu un bezjēdzīgu pļāpāšanu. Viņa ir nervu kamols un cenšas mierinājumu rast alkoholā. – Piepeši Ženevjēva sarauca pieri un palūkojās uz Zakariju. – Taču es novirzos no temata. Runa bija par kurpēm. Par iemeslu, kāpēc kurpes man ir tik svarīgas.
– Jūsu ideālās lakādas kurpītes, kas tika iegādātas tajā ideālajā dienā, kad jūsu māte bija laimīga.
Tagad viņa lūkojās Zakarijam tieši acīs. Viņa neizdibināmajās acīs.
– Jūsu vēlēšanās nepiepildījās, vai ne? – viņš jautāja. – Jūsu māte turpināja būt nelaimīga, un vīrietis tā arī nekad neatgriezās.
Kurpītes ar zīda ziedlapiņām. Kurpītes, kas darinātas no sapņiem. Kurpītes, kas pārplīst kā ziepju burbuļi, kad tu pasniedzies, lai tām pieskartos.
Zakarija plauksta pārklāja viņējo. Ženevjēva iztrūkās no viņa pieskāriena un atrāvās, piepeši atminēdamās visu to “mīlēšanos bez mīlestības”. Viņai būtu vajadzējis taisnā ceļā doties mājās.
– Piedodiet, – viņš noteica. – Es negribēju…
– Tas nekas. – Ženevjēvas plaukstas jau atradās klēpī un berzēja viena otru.
Zakarijs pamāja viesmīlim. – Jau ir vēls. Mums jāiet.
Jāiet uz kurieni, Ženevjēva domāja. Taču skaļi viņa pateica: – Kā būs ar manām kurpēm, Zakarija kungs?
– Atnāciet uz veikalu no rīta, – viņš noteica. – Vienpadsmitos.
Kad Ženevjēva beidzot ieradās mājās, dzīvoklis bija tumšs un kluss. Taču salona kamīna mutē vēl gailēja sarkanas ogles.
10
Viņas tērps bija rūpīgi izsvērts, viņa bija pārspējusi pati sevi. Pola Puarē kleita bija darināta no šifona, un šalle bija no lūšādas. Viņas apavi – šņorējamas kazādas kurpes ar virpuļojošu aplikāciju rakstu dzeltenbrūnā krāsā un ar spiciem papēžiem – bija brīnišķīgas, darinātas pēc pasūtījuma, taču neuzkrītošas. Dizainers, kāds Vilfreds Hargrīvss no Londonas, bija kluss vīrs, kuru neinteresēja slava modes pasaulē, un viņš neapdraudēja Zakarija patmīlību pietiekami, lai liktu viņam sacelt spuras gaisā. Lai kompensētu apavu vienkāršību, Ženevjēva bija uzlikusi briljantus uz pirkstiem, ausīs, ap rokas locītavām un ap kaklu.
Kad Roberts pacēla galvu no rīta avīzes un ieraudzīja sievu stāvam vestibilā un kārtojam šalli, viņš uz mirkli aizmirsās un skaļi iesvilpās.
Ženevjēva satrūkusies paraudzījās uz viņu. Roberts pietvīka. Viņa tāpat. Un tad viņi abi sāka smieties.
– Mierā, puika! – viņa iesaucās.
– Tu izskaties fantastiski, – Roberts sacīja. – Uz kurieni tu iesi?
Un tad Ženevjēva sāka čivināt par kurpju pielaikošanu, un ar katru izteikto vārdu viņas pašapziņa pieauga aizvien vairāk, un viņa saprata, ka abu starpā viss būs kārtībā. Roberts nemūžam neuzminēs, ko viņa izdarījusi. Viņa nekad nejutīs vajadzību to atklāt. Vīra svilpiens bija viņu izglābis.
– Atkal esat atgriezusies, madame? – Palīdze, Ženevjēvai atverot durvis, izskatījās tikpat barga kā vienmēr. Viņa sāka vērt ciet durvis Ženevjēvai deguna priekšā, un viņas sejā parādījās kluss prieks par to, ka var to izdarīt.
Taču šoreiz no iekšpuses atskanēja kāda skaņa. Zakarija balss uzsauca: – Olga? – Un sieviete sastinga pie puspavērtajām durvīm un pagrieza galvu, gaidot norādījumus.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно
