angļu valodā, viņa dzīve būtu daudz vieglāka. Taču nekā, tētis vēl aizvien bija aristokrāts ar stīvu augšlūpu, bet māte pavisam traka un mazliet par daudz aizrāvusies ar dzeramo. Un kaut kur aiz visas tās izvairības un neprāta, un aizplīvurotajām piezīmēm slēpās kaut kas nepieminams. Kas tāds, kam vajadzēja būt saistītam ar viņa Ženevjēvu – par to, ka viņa ir jāuzmana.
Viņš bija sapratis teju no paša sākuma, ka ģimene kaut ko slēpj. Pat cerēšanās laikā lēdija Tiksteda reizi pa reizei izteica piezīmes par Ženevjēvas “trauslo veselību” un “ieilgušo savārgumu”. Kad vikonts deva svētību saderinātajiem, viņš uzsvēra Robertam uzticēto nepieciešamību “parūpēties” par viņa meitu. Varbūt tas nebija nepamatots lūgums, taču viņš to uzsvēra vairākkārt. Varēja nodomāt, ka viņš uzskata Ženevjēvu par mazu meitenīti vai nespējnieci, kurai drīzāk vajadzīga kopēja nekā vīrs.
Roberts pacentās parakties dziļāk, taču nekādu skaidrību neguva, un viņš negribēja likties necienīgs vai pārlieku aizdomīgs. Beigu beigās viņš to visu norakstīja uz neizprotamā angļu drūmā rakstura rēķina. Skaidrs bija tas, ka Ženevjēvā nemanīja nekādas slimības pazīmes. Gluži pretēji. Un, tiklīdz viņš bija aizvedis savu līgavu no vikonta Tiksteda mājas pelēkajā, līdzenajā tīrelī, viņa pilnīgi noteikti uzplauka.
Roberts jau pirms krietna laika bija atmetis prātojumus par “nepieminamo” Ženevjēvas pagātnē. Taču šovakar, kad viņš bija palicis viens pats dzīvoklī, tie atkal atgriezās pie viņa, un Roberts saprata, ka nespēj par to nedomāt. Protams, viņš varēja atklāti pajautāt Ženevjēvai, taču bija to mēģinājis darīt jau agrāk, un tas neko nebija devis. Viņu bija tikpat grūti piespiest pie sienas kā viņas vecākus, un pēdējā laikā sieva bija sākusi veidot pati savu “nepieminamo” lietu sarakstu.
Katru reizi, kad Roberts mēģināja ierunāties par viņu apmešanos Bostonā, Ženevjēva uzreiz mainīja tematu. Viņa bija darījusi to tik veikli un nemanāmi, ka Roberts tikai tagad bija sācis saprast, ka tas ir noticis. Vēl viens “nepieminams” noslēpums saistījās ar Lulū. Viņš gribēja zināt, kurp tieši viņas dodas savā brīvajā laikā, ar ko viņas sarunājas, par ko sarunājas. Roberts gribēja saprast, kāpēc viņa sieva ir tik tuvu sadraudzējusies ar sievieti, ar kuru viņai ir tik maz kopīga. Vai viņa nesaprata, ka tad, ja atklās šīs informācijas druskas, Robertam atkritīs vajadzība uzdot savus jautājumus?
Un vēl jau bija arī gadījums pirms dažām nedēļām.
Tas bija sācies ar vienu no Ženevjēvas mātes telefona zvaniem, gluži kā šovakar. Pēc tā sieva bija paziņojusi: – Mamma ir tāda manipulatore. Viņa pati pat neapjauš, ka visu laiku ar to nodarbojas. – Tad viņa kādu brīdi apdomājās un noteica: – Es taču neesmu līdzīga viņai, vai ne?
Roberts bija noraidoši papurinājis galvu.
– Es zinu, ka slikti uzvedos. Dažreiz. Bieži. – Ženevjēva pastiepa roku un noglāstīja viņa vaigu. – Man ir bail kļūt tādai kā viņa.
– Neesi nu auša. Tu nemaz nelīdzinies viņai.
– Viņa ir manī. Tur neko nevar darīt. Lai ko es darītu. Lai kā es cīnītos ar to. Patiesībā, jo vairāk es cenšos atšķirties no viņas, jo līdzīgāka kļūstu.
Roberts nesaprata, par ko viņa runā. Taču viņam patika, kā sieva atmaigst, runājot par to. Pat gaiss likās atbrīvots un murrājošs, un viņi klusiņām sarunājās ilgāku laiku, kā reti kad.
Viņa tikpat kā nenāca uz Roberta guļamistabu, taču tonakt atnāca. Tas bija izcils baudījums – turēt viņu apskautu savā gultā. Un tad pienāca visideālākais brīdis. Viņas galva uz viņa krūtīm. Viņas vieglā elpa pirms aizmigšanas. Roberts juta, ka zina tieši to sekundi, kad viņa sāka aizmigt. Viņš gribēja, lai viņa būtu drošībā un siltumā, viņa Ženevjēva. Uz mūžiem. Viņš gribēja…
– Mīļā? – viņš nočukstēja. – Vai tu vēl esi nomodā?
– Mm?
Roberts noglāstīja viņas mīkstos matus, rotaļādamies ar dažām cirtām, aizsprauzdams tās viņai aiz auss. – Es domāju…
– Ā.
– Mums vajadzētu bērnu.
Un ar to arī viss beidzās. Brīdis bija pazaudēts. Ženevjēva sastinga viņa rokās kā mironis. Tad viņa atrāvās, nomurminādama kaut ko par vajadzību doties uz savu vannas istabu. Un viņš palika guļam viens pats gultā, skumji nolūkodamies uz gaismu, kas ieplūda cauri puspavērtajām istabas durvīm, ieklausīdamies apslāpētajā sievas pēdu dipoņā, viņai apņēmīgi aizejot – nevis uz vannas istabu, kā bija teikusi, bet uz savu guļamistabu gaiteņa galā.
Roberts dzēra jau trešo viskija glāzi un sāka kļūt nikns. Viņš ļoti gribēja dēlu. Un Ženevjēva bija praktiski aizliegusi viņam par to runāt! Kā viņa uzdrošinājās padarīt par aizliegtu visdabiskāko vēlēšanos?
Viņš piecēlās un sāka staigāt pa istabu, ļaudamies diviem pretrunīgiem impulsiem.
Kad tava sasodītā sieva beidzot nolaidīsies tik zemu, lai ieras tos mājās – sacīja balss viņa galvā, kas izklausījās pēc Harija Mortimera balss, – taisnā ceļā ievelc viņu gultā un parādi viņai, kurš te ir galvenais! Tu nepagūsi ne attapties, kad viņa jau būs stāvoklī un laimīga. Nebūs vairs nekādas skraidīšanas pa pilsētu. Nekādu noslēpumu kopā ar Lulū. Varbūt viņa domā, ka nevēlas bērnu, taču viņa kā nekā ir sieviete.
Otrs impulss bija pieticīgāks – vairāk raksturīgs viņam pašam. Nomierinies, tas vēstīja. Kāds labums no tā, ja tu sāksi uzvesties kā brutāls tēviņš? Lai pārliecinātu sievu par savu taisnību, vispirms ir jānoskaidro, kas viņu satrauc. Tad vari sniegt viņai vajadzīgo iedrošinājumu un būt viņai labs un stingrs vīrs. Nešķiet loģiski, ka tāda sieviete kā viņa varētu negribēt bērnu. Tur jābūt kam vairāk par to, kas ir saskatāms virspusē. Ja viņa tev neatzīsies, tad ir arī citas iespējas, kā noskaidrot patiesību. Neuzkrītošākas iespējas. Pagaidām vienkārši nomierinies un apsēdies, un izdomā plānu.
– Selīna! – Roberts atvēra salona durvis un paraudzījās laukā tukšajā vestibilā. – Vai tu varētu atnākt un iekurt kamīnu, kamēr vēl neesi aizgājusi gulēt?
Tad viņš atgriezās pie viskija pudeles un ielēja sev vēl vienu pirksta tiesu.
8
Taksometrs jau teju bija sasniedzis Lota ielu, taču Ženevjēvai vajadzēja dažas minūtes, lai saņemtos, pirms stāties pretī Robertam. Taksometrs bija viens no modernajiem, pilnībā motorizēts, taču uzbūvēts tā, lai izskatītos pēc zirga pajūga, un pasažieri aizmugurē bija pilnībā pasargāti no ārpasaules ietekmes, kamēr vadītājs priekšpusē atradās aukstumā. Ženevjēvai nācās vairākas reizes pieklauvēt pie nelielā stikla, lai piesaistītu viņa uzmanību.
Viņi piebrauca zem papeles platās lapotnes līdzās ielas karuselim. Ženevjēva noskatījās, kā tur kāds pārītis smejas un sniedzas viens otram pretī, viņu zirgiem šūpojoties augšup un lejup. Ķiķinošu meiteņu pulciņš izmantoja braucienu par attaisnojumu kāju izrādīšanai, kas
