It īpaši Lulū. Tādējādi viss ar to varētu arī beigties. Ženevjēva bija pieļāvusi kļūdu, taču neatkārtos to pašu kļūdu vēlreiz. Viņa parūpēsies par savu laulību. Tam vajadzēja izdoties, jo kas citādi ar viņu notiks? Un Roberts, nabaga Roberts – galu galā nekas no tā visa nebija viņa vaina. Kāpēc viņam vajadzēja ciest ne par ko? Viņš jutīsies daudz labāk, ja nekad to neuzzinās.
Varbūt pat bija labi, ka tas viss noticis tagad. Viņa būs “dabūjusi to laukā no sevis”, lai ko tas arī nozīmētu, un nebija cietusi.
Ženevjēva jau gribēja likt šoferim sākt braukt, kad uz ielas parādījās gara auguma slaida sieviete ar deviņus vai desmit gadus vecu meiteni pie rokas. Sieviete bija ģērbusies garā vilnas mētelī ar augstu apkakli, kas bija apdarināta ar oposuma ādu, un pieskaņotā cepurē. Viņas izturēšanās veidā jautās kaut kas karalisks. Mazā meitenīte mētelī, kas bija gandrīz vai sievietes mēteļa miniatūra versija, skrēja teciņus, lai tiktu līdzi viņas solim. Kamēr Ženevjēva vēroja pa taksometra logu, bērns palūkojās uz māti ar absolūti dievinošu sejas izteiksmi, un māte viņai uzsmaidīja. Mazā meitenīte valkāja aizkustinošas pusgarās zeķes, un viņai kājās bija melnas lakādas kurpītes.
Ženevjēvas sirdī kaut kas notrīcēja. Pavisam konkrētas skumjas. Sen noglabātas atmiņas.
Ženevjēva piebungoja pie aizslietņa. – Lūdzu, griezieties atpakaļ.
– Jūs negribat braukt uz Lota ielu? – atskanēja piesmakusi balss no priekšpuses.
– Nē. Vēl ne.
Viņa izkāpa Vandoma laukumā un samaksāja šoferim. Ženevjēva šķērsoja astoņstūraino laukumu, nolūkodamās augšup uz bēdīgi slaveno kolonnu. Sākumā tur bija atradusies Saules karaļa Luija XIV skulptūra, kas vēlāk tika nopostīta un aizstāta ar kolonnu, kura bija izveidota no tūkstoš divsimt piecdesmit krievu un austriešu lielgabaliem par godu Napoleona iekarojumiem. Arī tā tika nojaukta un vēlāk atjaunota kā pēdējās inkarnācijas kopija. Viņa labi varēja apskatīt kolonnu no sava apartamenta “Rica” viesnīcā tieši pāri ielai, līdzās Tieslietu ministrijai. Laiks viesnīcā bija jautrs. Tur viņa pirmoreiz bija satikusi Lulū, kādā vēlā vakarā bārā. Lulū bija basām kājām, un viņai sekoja melna pantera pie saites. Viņa nesa bļodu un uzsauca viesmīlim, lai tas sagādātu ūdeni “melnajam kaķim”. Kad viesmīlis kļuva nervozs, Ženevjēva panācās uz priekšu un piepildīja bļodu no savas šampanieša pudeles – par lielu prieku “melnajam kaķim”, kas to vienā mirklī izlaka, tā ka viņa jutās spiesta sagādāt papildinājumu, nomurminādama: – Jūsu panterai ir dārga gaume.
– Pilnīgi noteikti, – sacīja Lulū. – Tāpēc mēs tik labi saprotamies. Mēs varētu būt māsas, viņa un es. Mums ir vienādi kraukļa melni mati, kā jau jūs redzat, un tās pašas niknās acis, un mēs vienādi tiekam galā ar neciešamiem vīriešiem.
Nākamajā reizē, kad Lulū pēc dažām dienām parādījās “Rica” viesnīcas bārā, viņa taisnā ceļā pienāca pie Ženevjēvas galdiņa un sirsnīgi apsveicinājās ar viņu, saucot vārdā, it kā viņas būtu senas draudzenes. Viņa neko neatcerējās par panteru.
– Droši vien biju no kāda aizņēmusies, – viņa izvairīgi noteica.
Ženevjēvai patika Lulū impulsivitāte un frivolitāte. Nekad nevarēja zināt, ko viņa pateiks vai izdarīs, it īpaši tad, kad bija noreibusi. Un tomēr draudzība pieņēmās spēkā. Lulū bija daudz draugu, taču vairums no tiem bija tikpat nepastāvīgi kā laika apstākļi. Viņa juta vajadzību pēc kāda stabila un uzticama drauga. Pēc kāda, kam varētu atklāt savus noslēpumus. Pēc kāda, kas nevēlētos viņu gleznot vai izmantot, vai pārgulēt ar viņu, vai nodot viņu, vai kaut vai pasmieties par viņu. Un Ženevjēvai bija vajadzīgs kāds, kas viņu ievestu Parīzes bohēmā. Kāds, kas viņai parādītu pasauli.
Ženevjēva gāja garām iespaidīgām ēkām ar elegantām fasādēm, raibu vēsturi un neskaitāmiem rēgiem. Tagad daudzās saimniekoja švītīgi modes dizaineri, parfimēri un rotaslietu tirgotāji, un tās nedaudzās, kas vēl aizvien bija privātas rezidences, piederēja apšaubāmiem naudas rausējiem ķirurgiem, slaveniem astrologiem un savādām vecām dāmām, kuras bija palikušas pāri no kādas citas ēras un kuru vienīgā sabiedrība bija viņu kaķi un atmiņas.
Ženevjēva turpināja ceļu. Viņa iegāja neuzkrītošā arkādē, kas palika neievērota lielākajai daļai tūristu un veikalu ķemmētāju, kuri spietoja ap lielajiem modes namiem. Arkāde veda nelielā pagalmā, kura augstās sienas klāja efejas un citi vīteņaugi, kas čabēja un sačukstējās nakts vējā. Vēl pirms dažām dienām Ženevjēva neko nebija zinājusi par šo pagalmu.
Stāvēdama pie Zakarija veikala, viņa nolūkojās uz tā nobružāto, izsmējīgo izkārtni un tad paraudzījās uz logu, cenzdamās saskatīt kaut ko cauri mazajām spraugām violetajos samta aizkaros. Iekšpusē viss bija tumšs, kas droši vien nebija nekāds pārsteigums, jo pulkstenis rādīja jau gandrīz desmit.
Pieliekusies viņa ielūkojās iekšā pa sīciņo pagrabstāva lodziņu un ar grūtībām saskatīja, ka iekšā vēl aizvien deg gaisma. Ženevjēva neredzēja neko lielu – krēslu augstās atzveltnes, skrūvsola malu, instrumentu aprises. Uzmanīgi ieklausīdamās, viņa sadzirdēja klusu vijoļmūziku, kas skanēja no gramofona. Kāds stāvs pārvietojās pa telpu un nostājās pie sola.
Ženevjēva zināja, ka viņai ir skaistas kājas: slaidi ikri un izteiksmīgas potītes ar smalkiem kauliem. Viņas pēdas bija mazas, to pacēlums izcils (daudzi viņai bija teikuši, ka ar tādu pēdas pacēlumu viņai vajadzējis kļūt par dejotāju), kāju pirksti glīti un pareizi izvietoti, veidojot līganu līniju no lielākā līdz mazākajam. Viņas zeķes vienmēr bija no smalka zīda, un šodiena nebija nekāds izņēmums – vīles aizmugurē bija pilnīgi taisnas. Viņai kājās vēl aizvien bija Sebastjana Jorka čūskādas kurpes, un Ženevjēva iztēlojās, kā šīs čūskas priecīgi šņāc apbrīnā par viņas gudrību, kad viņa piegāja tuvāk dzelzs restēm, kas aizsedza pagrabstāva nelielo logu. Zakarijs izvēlējās klientus gluži kā pircējs augļus, tā viņa bija dzirdējusi. Tāpēc ka viņam patika to kājas. Nu, neviens īsts pazinējs nespētu nepievērst uzmanību tādām kājām…
Kādu brīdi viņa vienkārši tur stāvēja, tā ka viņas kurpes un potītes bija labi saskatāmas caur logu. Tad viņa mazliet pastaigāja šurpu turpu. Vakars kļuva vēsāks, un Ženevjēva savilka savu lapsādas apmetni ciešāk ap kaklu, juzdamās nedroša un klusībā lūgdamās, kaut nu neviens neskatītos no kāda paslēpta kaimiņu mājas lodziņa. Viņa pastaigāja vēl mazliet, prātodama, cik ilgs laiks Zakarijam būs vajadzīgs, lai paceltu galvu.
Viņa staigāja un staigāja, klusībā pie sevis skaitīdama, ļaudama papēžiem atsisties pret režģi, kur tie radīja skaņu, ko viņam vajadzēja sadzirdēt iekšpusē. Darīja visu, lai liktu viņam palūkoties.
Ženevjēva iedomājās par to, kā Roberts pārnāk mājās pēc vakariņām un prāto, kur viņa palikusi, varbūt liekas mierā un dodas gulēt. Tad viņas domas pievērsās tēvam. Māte pēdējā vēstulē apgalvoja, ka viņš nav īsti vesels. Viņš bija izslimojis bronhītu un teju trīs nedēļas pavadījis gultā. Viņas māte pacietīgi cerēja, ka meita atbrauks ciemos, taču jau pati doma par šo kluso māju un tās nožēlojamajiem iemītniekiem lika Ženevjēvai nodrebināties. Iespējams, ka tas viss bija izdomāts, lai piedabūtu viņu aizbraukt uz mājām. Tas bija raksturīgi viņas mātei. Ja tēvs būtu nopietni slims, tad kāds
