izskatījās muļķīgi. Viņa ar ilgošanos iedomājās par Robertu. Varbūt viņš jau bija atgriezies mājās. Varbūt sēdēja ar savām avīzēm – New York Times, Boston Chronicle un Le Monde, ar cigāru mutē, čībām kājās un kafijas tasi vai burbonu līdzās. Ženevjēvai gribējās atrasties mājās kopā ar viņu, saritināties dīvānā. Viņa gribēja, lai viss būtu tāpat kā agrāk.
Visticamāk, viņš vēl nebija atgriezies mājās. Ja viņa dosies turp taisnā ceļā, tad varēs ielaist vannā ūdeni un visu nomazgāt – cigarešu dūmus, viskiju, sviedrus.
– Ak tu, muļķa meitene, – viņa nočukstēja, lūkodamās uz savu neskaidro attēlu.
– Nevaru ne sagaidīt, kad iepazīšos ar Silviju, – atskanēja Montereja balss.
Ženevjēva sarauca pieri. – Bet… – Bet šis bija Silvijas dzīvoklis. Virs Silvijas veikala. Jādomā, ka Monterejs jau bija iepazinies ar viņu. Tam vajadzēja būt notikušam.
Viņa atkal atcerējās, kā viņš stāvēja uz ietves bez atslēgas un uzrāpās augšā līdz logam.
Viņš nebija zinājis, kur atrodas vannas istaba.
– Ak mans dievs!
Iznākusi no vannas istabas ar mākslotu smaidu sejā, viņa konstatēja, ka Montereja istabā vairs nav.
Kaut kas, laikam instinkts, lika viņai paķert krēmkrāsas uzvalku, kas gulēja uz grīdas. Kaut kas, laikam instinkts lika iebāzt roku, aizsniegties līdz iekškabatai un sataustīt… smagu metāla priekšmetu, kas bija tikpat labi pazīstams kā tuvs draugs, lai arī viņa nekad nebija pieskārusies nekam, kam būtu tāda forma.
Sirdij strauji pukstot, viņa gandrīz nometa pistoli, taču laikus savaldījās, atlika to vietā un klusējot nolika žaketi. Taustījās pa grīdu, meklēdama savas pārējās mantas.
Viņai vajadzēja tikt prom no šejienes. Taču viņš droši vien atradās lejā veikalā, kur kails pastaigājās starp grāmatām. Kā lai viņa tiek tam garām?
– Gaj? – Viņa centās runāt možā balsī. – Kur tu esi?
– Es esmu šeit. – Neizklausījās, ka viņš atrastos lejā.
– Ko tu dari, Gaj?
– Es domāju. Man galvā ir dzejolis, un es cenšos to izvilināt ārā. Ir labi domāt mazās un tumšās telpās.
Viņš bija ielīdis slotu kambarī.
Zibens ātrumā viņa izmestās laukā no dzīvokļa un skrēja lejā pa kāpnēm.
– Ženevjēva? – atskanēja Montereja balss no tālienes, kamēr viņa skrēja cauri tukšajam veikalam un noņēmās ap ārdurvju aizšaujamo. – Vai tu negribi dzirdēt manu dzejoli? Tas ir briesmīgi labs.
7
Roberts jutās gana pārsteigts, ierodoties mājās īsi pirms vienpadsmitiem pēc briesmīga vakara smalkā restorānā (viesmīlim jau nu būtu vajadzējis dot kādu mājienu par to, ka tartars ir jēls; nevis vienkārši neizcepts, bet patiesi jēls) ar visneciešamākajiem britu uzņēmējiem (krupim līdzīgu lielīgu Jorkšīras tekstila ražotāju un viņa lišķīgo, greizzobaino palīgu; nevienam no viņiem nepiemita ne drusciņas cilvēciska siltuma. Ak kungs, tās “tumšās sātana dzirnavas” viņa prātā parādījās pavisam skaidri, nolūkojoties uz viņiem) un atklājot, ka sieva vēl nav atgriezusies.
Attālā dungošana, viņam šķērsojot vestibilu (tas tagad likās pavisam tukšs un tumšs bez zirga, kas atradās pie tīrītājiem), kā izrādās, nāca no Selīnas. Soļu dipoņa salonā nāca no augšstāva. Vai nopūta, kas šķita atskanam no apavu istabas, varēja nākt no Ženevjēvas apaviem? Varbūt viņš pats bija nopūties, pats to neapjauzdams.
Drūmi prātodams par to, ka māja ir neciešami vientuļa bez sievas, Roberts ielēja sev viskiju. Kur gan viņa bija palikusi? Ženevjēva bija teikusi, ka dosies uz kaut kādu dzejas pasākumu pēcpusdienā, taču neko nebija minējusi par vakaru. Tas noteikti bija Lulū pirksts, viņš bija gatavs likt galvu ķīlā.
Roberts prātoja, vai nevajadzētu lūgt Selīnai iekurt kamīnu, kad iezvanījās telefons. Viņš cerēja, ka tā būs Ženevjēva, kura atvainosies par kavēšanos un pateiks, ka dodas mājās, taču tā vis nebija.
– Esmu sākusi prātot, vai nevajadzētu mainīt mana rožu dārza izvietojumu, – sacīja lēdija Tiksteda pēc stīvas apsveicināšanās.
– Un jūs gribat par to parunāt ar Ženevjēvu?
– Dieva dēļ, kāpēc lai es gribētu to darīt?
Roberts pakasīja galvu. – Jūs gribat teikt, ka vēlaties par to parunāt ar mani?
– Ar tevi?
Saruna kļuva bezjēdzīga. Visticamāk, viņa bija piesūkusies kā zeķe, lai arī Roberts pēc sievasmātes balss nejuta, ka viņa būtu dzērusi. – Ženevjēvas šobrīd te nav, lēdija Tiksteda. Un ir jau visai vēls. Vai palūgt, lai viņa jums piezvana?
– Un kur tad viņa ir?
– Es īsti nezinu.
Roberts dzirdēja, kā viņai aizraujas elpa. – Vai tev nešķiet, ka vajadzētu viņu turēt īsākā pavadā?
Pat pazīstot viņus, Roberts jutās šokēts. – Viņa nav nekāds suns.
– Tas bija tēlains izteiciens.
– To es saprotu. – Viņš konstatēja, ka ir sakodis zobus.
– Robert, mēs ar vīru tev uzticējām mūsu meitas drošību un labklājību. Un tu zini, ka Ženevjēva ir trausla. Tu taču mūs nepievilsi, vai ne?
– Lēdija Tiksteda. – Nu jau viņš bija saniknots. Patiesi saniknots. – Visu cieņu, taču Ženevjēva ir pieaugusi sieviete.
– Jā, bet…
– Un viņa ir mana sieva.
Jauna nopūta. Un tad: – Besa ir apbērnojusies. Ar veseliem četriem.
Saruna ar to sasodīto sievieti atgādināja noslēpumu minēšanu. Ķīniešu lādīti vai ko tamlīdzīgu. – Besa?
– Mūsu mazā kucīte. Domāju, ka mēs paturēsim divus. Man ienāca prātā, ka varbūt jūs gribētu vienu?
– Nedomāju vis.
– Zini, tie ir pavisam mazi sunīši. Bīgli. Vai Amerikā jums tādi ir? Varbūt jūs tos dēvējat savādāk.
– Piedodiet, mēs nevaram ņemt suni.
– Tu taču pateiksi Ženevjēvai, vai ne? Man gribētos, lai viņa man kādā brīdī piezvanītu.
– Saistībā ar kucēniem?
– Saistībā
