viņus nesatrauci. Es pateicu, ka pārtraukta elektrības padeve un vēlos braukt atpakaļ, lai pārbaudītu, kas mājā notiek. Es jau tāpat gribēju šovakar braukt atpakaļ.
– Tu pareizi darīji. Nav jēgas likt viņiem raizēties. Nezinu, vai kaut kas ir paņemts, – Eibera turpināja. – Policijai pagaidām neesot iemesla domāt, ka ir pazudušas kādas mantas, bet vai tad viņi zina? Šie divi mani nekur nelaiž.
Morīna kļūst ļoti valdonīga, kad uzņemas rūpes par kādu.
– Ja notikusi laupīšana, ko tu tur vari iesākt? – Morīna pagriezās pret Īlaju. – Atvaino! Eibera jau pusstundu laužas prom. – Viņa pasniedza Īlajam kafiju. Pirms viņa paspēja piedāvāt pienu vai cukuru, viņš jau bija gandrīz iztukšojis krūzi.
– Iešu aprunāties ar policistiem, paskatīšos, kas tur notiek.
– Es došos tev līdzi. Pirmkārt, – Eibera uzskaitīja, kad Morīna sāka protestēt, – es aizstāvējos, vai ne? Otrkārt, tur būs policija un Īlajs. Treškārt, man labāk nekā Hesterei zināms, kas un kur mājā ir. Taču Hesteres te nav. Un pašās beigās – es gribēju tev pateikties.
Viņa piecēlās un cieši apskāva Morīnu.
– Paldies, ka tā parūpējies par mani. – Paldies! – Viņa apskāva arī Maiku.
– Pēc tam atgriezies, tu pārgulēsi viesu istabā, – Morīna uzstāja.
– Mīļā, tā persona man uzbruka tikai tāpēc, ka iegāju mājā, kad viņš bija pārliecināts, ka neviena tur nebūs. Tāpēc viņš tagad nelauzīsies pie manis. Tiksimies rīt.
– Es gādāšu, lai viņai nekas nekaiš, – Īlajs solīja. – Pateicos par kafiju… un visu pārējo.
– Morīnai piemīt mammām raksturīgā spēja raizēties, – Eibera sacīja, kad bija izgājusi ārā kopā ar Īlaju. – Skaidrs, ka ne jau par mani ir runa, ne jau pie manis kāds lauzās.
– Tev uzbruka, tātad runa ir par tevi. Es sēdīšos pie stūres.
– Labāk es tev sekošu savā mašīnā, citādi tev būs jāved mani atpakaļ uz mājām.
– Kā tad! – Īlajs saņēma Eiberu aiz rokas un veda tomēr uz savu mašīnu.
– Lieliski. Šovakar visi demonstrē mammām raksturīgo tieksmi raizēties.
– Izstāsti, kas īsti notika. Maiks neko sīkāk nepaskaidroja.
– Sākoties negaisam, es mēģināju atcerēties, vai esmu aizvērusi “Kraujas namā” visus logus. Šodien vēdināju māju, bet piemirsu, vai logs Hesteres vingrošanas zālē palicis vaļā vai ir ciet. Tas man nedeva mieru, tāpēc gāju pārbaudīt. Ak jā, paņēmu līdzi tītara gaļas sautējumu ar klimpām.
– Tevī arī ir kaut kas no mammas īpašībām.
– Vairāk gan tās ir izpalīdzīgas kaimiņienes īpašības. Elektrības nebija. Jūtos muļķīgi, ka uzreiz nesaausījos, jo apkārtnē nekādus strāvas traucējumus nemanīju. Es tikai sabozos un taustījos ar mazo lukturīti uz virtuvi, kur paņēmu lielo lukturi.
Eibera smagi nopūtās.
– Es neko nedzirdēju, neko nesajutu, un tas mani sanikno, jo līdz šim uzskatīju, ka man piemīt sestā maņa vai kaut kas tamlīdzīgs. Šovakar man tā bija liela izgāšanās. Tā nu es uzgāju augšstāvā, un, protams, logi bija ciet. Tad atkal nonācu lejā un noraidīju domu nokāpt pagrabā, lai pārbaudītu, vai strādā vecais ģenerators, jo iztēlojos zirnekļus, tumsu, spokus. Un vispār es neko nejēdzu no ģeneratoriem. Tad viņš man uzbruka.
– No aizmugures.
– Jā. Dārdēja pērkons, gāza lietus, un es joprojām nez kāpēc neko nemanīju, un viņš mani sagrāba. Vispirms es pārbijos, bet tad sāku pretoties un rāvos prom…
– Vai tu pieķēries pie viņa miesas vai drēbēm?
– Jā, pie drēbēm. – Eibera saprata, ka tādas detaļas ir svarīgas. Bijušais krimināllietu advokāts padomās par tām, tāpat arī policija. – Šķiet, tās bija no vilnas. Mīksts vilnas audums. Džemperis vai jaka. Tobrīd man smadzenes tik labi nestrādāja, trūka gaisa, jo viņš mani žņaudza. Par laimi, es instinktīvi izmantoju pašaizsardzības paņēmienu SPDC. Tas ir…
– Zinu, ko tas nozīmē. Vai tu atcerējies, kā to likt lietā?
– Daļēji. Es jau to izstāstīju policijai, – Eibera piebilda, kad Īlajs piebrauca pie “Kraujas nama”. – Grūdu viņam ar elkoni, pārsteidzot nesagatavotu. Man izdevās viņu savainot, vismaz nedaudz, tvēriens atslāba, un es atkal uzelpoju. Spēru viņam pa pēdu, kas varbūt nebija tik spēcīgi, jo man kājās ir Ugg. Tad apsviedos otrādi un mērķēju sejā. Tumsā to neredzēju, bet sajutu. Situ ar plaukstas pamatni. Tad coup de grace.
– Pēdējais nāvējošais trieciens vai, izsakoties precīzāk, sitiens ar celi pa cirkšņiem.
– Jā, un tas viņam bija patiešām sāpīgi. Tad gluži kā neprātīga metos uz durvīm, ārā pie mašīnas, bet esmu visai pārliecināta, ka viņš nokrita. Sitiens pa degunu arī noderēja, jo pašķīda asinis.
– Tu to uztver diezgan mierīgi.
– Tagad. Tu neredzēji mani, kad Morīnas rokās raudāju kā mazs bērns.
Īlajam jau doma vien par to lika saspringt muskuļiem.
– Man žēl, ka tev bija tas jāpārcieš, Eibera.
– Tā nav tava vaina un manējā arī ne. – Eibera izkāpa no mašīnas un uzsmaidīja policistam, kas nāca pie viņiem. – Sveiks, Vinnij! Iepazīsties, Īlaj, tas ir šerifa palīgs Hensons.
– Īlaj! Tu droši vien mani vairs neatceries?
– Kā nu ne. – Vinnija mati nu bija īsāki, brūni, nevis izbalējuši blondi, seja pilnīgāka. Bet Īlajs viņu atcerējās. – Sērfotājs.
Vinnijs iesmējās.
– Es joprojām mēdzu paķert dēli, lai pavizinātos pa viļņiem. Diemžēl te ir nepatikšanas.
– Jā gan. Kā viņš iekļuvis mājā?
– Izslēdzis strāvu. Radījis īssavienojumu un iegājis pa sānu durvīm. Tām, kas ved uz veļas telpu. Tātad viņš zināja vai nojauta, ka mājā ir signalizācija. Eibera stāstīja, ka tu šodien rīta pusē esi devies uz Bostonu.
– Nujā.
– Tātad tavas mašīnas te nebija līdz pašam vakaram. Iesim paskatīties, jānoskaidro, vai kaut kā netrūkst. Izsaucām elektrības kompāniju, bet tā ieradīsies ne agrāk kā rīt.
– Gan jau pagaidām iztiksim.
– Nekādu vandalisma pazīmju neatradām, – Vinnijs turpināja,
