vietējiem puikām neriskētu līst “Kraujas namā”.
– Tas varēja būt Kērbijs Dankans. Viņš ir privātdetektīvs. Ieradās no Bostonas te izošņāt, izprašņāt par mani.
– Tas nebija viņš, – Eibera iebilda, kad Vinnijs izņēma piezīmju grāmatiņu, lai pierakstītu uzvārdu.
– Tur bija tumšs. Tu neredzēji viņa seju.
– Nē, bet es iepriekš biju tuvumā tikusies ar šo personu. Dankanam ir mīksts, izgāzies vēders, turpretī šim uzbrucējam ne. Dankans ir īsāks, druknāks.
– Tomēr tas ir jāpārbauda. – Vinnijs nolika piezīmju grāmatiņu. – Mēs ar viņu aprunāsimies.
– Viņš apmeties viesnīcā “Sērfotājs”. Es jau apskatījos. – Eibera paskaidroja.
– Mēs pārbaudīsim. Mājā atrodas viegli paņemamas vērtīgas mantas un elektronika. Augšstāvā ir labs klēpjdators, plakanā ekrāna televizors. Misis Hesterei droši vien seifā ir dārglietas. Vai kaut kur glabājās arī skaidra nauda?
– Jā, nedaudz. – Īlajs paņēma virtuves lukturīti un kāpa augšā. Vispirms pārlaidis skatienu kabinetam, viņš ieslēdza datoru.
Īlajs nojauta, ka Dankans, ja būtu te ieradies, būtu izpētījis viņa personiskos failus, WEB vēsturi. Tāpēc viņš ātri veica pārbaudi.
– Nekā jauna, kopš es šorīt to aizvēru. Datorā parādītos, ja kāds būtu pieslēdzies. – Viņš atvēra atvilktnes un papurināja galvu. – Nē, es neko nemanu. Nekā netrūkst.
Tad viņš devās uz guļamistabu. Atvēris tur atvilktni, redzēja, ka tur joprojām stāv pāris simtu dolāru skaidrā naudā.
– Ja viņš te ienācis, – Īlajs sacīja, paspīdinot lukturi apkārt pa telpu, – tad atstājis visu tā, kā bijis iepriekš.
– Iespējams, ka Eibera viņu iztraucējusi, pirms viņš sāka rīkoties. Klau, nesteidzies, kārtīgi visu izskati. Kad uzausīs diena, būs vienkāršāk noskaidrot, vai kaut kas pazudis. Mēs veiksim apgaitu, un viņam jābūt galīgam muļķim, lai tagad atgrieztos. Ir jau vēls, – Vinnijs piebilda, – bet tas mani netraucēs izraut no gultas privātdetektīvu. Tiksimies rīt, Īlaj. Vai aizvest tevi mājās, Eibera?
– Nē, paldies! Brauc vien.
Pamājis ar galvu, Vinnijs sniedza Īlajam vizītkarti.
– Eiberai jau tāda ir, bet ņem tu arī. Zvani, ja atklāj, ka tomēr kaut kas ir pazudis, vai arī tev rodas kādi citi sarežģījumi. Ja tu uzkāpsi uz sērfa dēļa, paskatīsimies, vai vēl atceries, ko tev kādreiz mācīju.
– Vai tagad, martā? Ūdens taču ir ledaini auksts.
– Tāpēc īsti vīri velk hidrotērpus. Sazināsimies.
– Viņš nav daudz pārvērties, – Īlajs piezīmēja, kad Vinnija soļi bija izgaisuši. – Nu, vienīgi mati. Izbalojuši mati līdz pleciem neatbilstu policista amata prasībām.
– Nešaubos, ka tie viņam labi izskatījās.
– Vai jūs abi esat pazīstami? Tas ir, vai bijāt tikušies agrāk, pirms šā vakara?
– Jā. Pērn viņš zaudēja sievai derībās un bija spiests apmeklēt jogas nodarbību. Tagad viņš gandrīz regulāri nāk pie manis.
– Vai Vinnijs ir precējies?
– Jā, viņiem ir bērns. Vinnija ģimene dzīvo Sautpointā un rīko lieliskus dārza svētkus.
Iespējams, ka Vinnijs bija mainījies, Īlajs domāja, turpinādams pētīt istabu. Viņš atcerējās puisi, kalsnu kā maikste, mūžīgā kustībā, sapņojot par viļņiem un pārcelšanos uz Havaju salām.
Gaismas stars pārslīdēja pāri gultai, tad atpakaļ uz dvieli – izveidoto zivi ar pīpi mutē.
– Ko es redzu!
– Nākamreiz uztaisīšu sargsuni. Rotveileru vai dobermanu. Iespējams, ka tie noderēs.
– Tad tev vajadzēs lielāku dvieli. – Pustumsā Īlajs pētīja Eiberas seju. – Tu esi sagurusi. Aizvedīšu tevi mājās.
– Vairāk gan saspringta nekā nogurusi. Nevajadzēja dzert kafiju. Paklau, nepaliec te, ja mājā nav elektrības. Drīz kļūs aukstāks, gaismas nav, sūknis nestrādā, ūdens netek. Man kotedžā ir tāda kā viesu istaba un ērts dīvāns. Šonakt pārguli tur.
– Nē, nē. Negribu pēc tā, kas noticis, atstāt māju tukšu. Noiešu lejā pagrabā un iedarbināšu ģeneratoru.
– Nu labi. Es iešu tev līdzi, satraukti čivināšu, pasniedzot neīstos instrumentus. Kaut arī tu neesi neveikls, tāpat var gadīties, ka uzkāpsi zirnekļiem. Saprotu, ka viņi dara labu darbu, bet man no viņiem bail.
– Es savukārt varu vīrišķīgi burkšķēt un pats sajaukt, kādi instrumenti jāizmanto. Tomēr tev vajadzētu pagulēt.
– Vēl ne. – Eibera atmeta ar roku. – Ja neiebilsti pret manu sabiedrību pagrabā, es labprāt paliktu te. Īpaši tāpēc, ka varēšu iedzert glāzi vīna.
– Protams. – Īlajs nojauta, ka viņa, lai arī ko būtu teikusi Morīnai, baidās palikt viena savā mājā. – Abi piedzersimies, un mums būs sekss uz ģeneratora.
– Tas tik ir plāns! Es paspēju šo to tur apakšā iztīrīt pirms tavas atbraukšanas, vismaz galveno daļu – vīna pagrabu, sezonas produktu glabātavu. Vairāk gan ne, un šaubos, vai Hestere te kaut ko ilgus gadus darījusi. Pārējais pagrabs ir liels, tumšs un biedējošs, – Eibera stāstīja, abiem ejot lejā pa kāpnēm. – Tā nav mana iemīļotā uzturēšanās vieta.
– Vai tev šķiet, ka tajā klīst spoki? – Īlajs noprasīja un jokojot palika lukturi sev zem zoda kā šausmu filmas ainā.
– Jā, un izbeidz! No kurtuves skan griezīga rūkoņa, apkārt viss klakšķ un čīkst. Kur vien sper kāju, priekšā vēl kāds tumšs kakts. Stenlija Kubrika filmas “Mirdzums” cienīgs pagrabs. Tāpēc…
Virtuvē viņa apstājās un paņēma vīnu.
– Jāiestiprinās, lai nomāktu kafijas un šā vakara piedzīvojumu iespaidu. Kā gāja mājās, Bostonā?
– Labi. Patiešām. – Ja Eiberai bija nepieciešams runāt par kaut ko citu, viņš neiebilda. – Vecmāmiņa atgūst spēkus, vecāki pamazām nomierinās. Māsa gaida otru bērnu. Tātad mums bija ko nosvinēt.
– Tas ir brīnišķīgi.
– Pie vakariņu galda mums radās iespēja pievērsties citiem tematiem, – viņš stāstīja, kamēr Eibera ielēja abiem vīnu. – Mēs nevis uzmanīgi izvairījāmies apspriest manu pārvākšanos, bet gluži vienkārši par to vairs nedomājām.
– Iedzersim
