atskatījās.
– Nav jau Amazones džungļi.
– Zināmā mērā tomēr ir. Lielākajai daļai māju apkārtnē vispār nav pagrabu.
– Tāpēc ka lielākā daļa māju nav uz klints. “Kraujas nams” atrodas augstāk par zemes līmeni.
– Pagrabs paliek pagrabs. Turklāt šeit ir pārāk klusu.
– Manuprāt, te dzirdami dažādi trokšņi.
– Tos rada apkures sistēma, sūkņi un Dievs vien zina, kādas vēl ierīces. Tāpēc šobrīd te nekas neskan. Tāds nogaidošs klusums.
– Nu tu sāc mani baidīt.
– Es negribu bīties viena pati.
Kāpņu galā Īlajs izņēma lukturi no uzlādētāja, kas bija piestiprināts pie rūpīgi izkārtotā, pudelēm pilnā vīna pagraba sienas.
Īlajs iztēlojās, ka bijis laiks, kad šeit katrā stūrī stāvējušas pudeles – neskaitāms daudzums namziņa sistemātiski izvietotu pudeļu. Pat tagad, viņš rēķināja, te bija saglabājies vismaz simts īpašu, dārgu vīnu.
– Lūk! Ja nošķiramies, signalizē. Sūtīšu glābšanas grupu.
Eibera atlaida Īlaja siksnu un iededza viņa iedoto lukturi. Kā alas, viņa salīdzināja “Kraujas nama” pagraba telpas. Ala aiz alas. Dažas sienas celtnieki bija izkaluši no akmens. Ejas, zemas arkas, sektors pēc sektora. Normālā situācijā viņa piespiestu slēdžus, un telpas pārplūdinātu viesmīlīga gaisma, bet tagad tikai zibinājās viņas luktura staru kūlis, krustodamies ar Īlaja luktura staru.
– Kā Skall ija un Mālders, – viņa ieminējās.
– Patiesība ir tur ārā.
Eibera atzinīgi pasmaidīja un turējās tik cieši Īlajam aiz muguras, ka uzgrūdās viņam, kad viņš ejā pagriezās un spēji apstājās.
– Atvaino!
– Hmm… – Īlajs izgaismoja lielu aparātu nolupušā sarkanā krāsā.
– Rādās, ka tas saglabājies vēl no citas pasaules.
– No cita laikmeta noteikti. Kāpēc neesam to modernizējuši? Kāpēc neiegādājāmies jaunu ģeneratoru?
– Hestere neraizējās par strāvas padeves pārrāvumiem. Pēc viņas domām, tie atgādinot, ka nepieciešams saglabāt neatkarību. Viņai patika klusums. Viņa gādāja, lai mājās būtu baterijas, sveces, malka, konservēti produkti.
– Ar jaunu, drošu ģeneratoru viņa būs vēl neatkarīgāka. Varbūt tam gluži vienkārši beigusies degviela. – Īlajs viegli iespēra pa ģeneratoru. Iedzēris malku vīna, viņš nolika glāzi uz plaukta un pieliecies atvēra piecu galonu degvielas kannu. – Tā, benzīna pietiek. Pārbaudīsim šo radījumu no citas pasaules.
Eibera vēroja, kā viņš to nopēta no visām pusēm.
– Vai tu zini, kā tas darbojas?
– Jā. Ne jau pirmo reizi mēs viens ar otru cīkstamies. Tas bija sen, taču es neesmu aizmirsis. – Viņš atskatījās un iepleta acis, nomērķējot gaismu uz Eiberas kreiso plecu. – Ak…
Eibera salēcās un apgriezās riņķī ar glāzi vienā rokā un pudeli otrā.
– Kur? Uz manis? Novāc! Novāc!
Īlaja smiekli lika viņai apklust. Aizsmakuši, sirsnīgi smiekli, kas sadusmoja Eiberu, tomēr aizkustināja viņā kādu brīnišķīgu, siltu stīgu.
– Sasodīts, Īlaj! Kas ir ar tiem vīriešiem! Jūs uzvedaties gluži kā bērni.
– Vispirms tu viena pati tumsā padari nekaitīgu laupītāju, bet tagad spiedz kā skuķis par iedomātu zirnekli.
– Es esmu meitene, un pats par sevi saprotams, ka es spiedzu. – Viņa pacēla glāzi un iedzēra. – Tas bija nekrietni.
– Taču jautri. – Īlajs satvēra ģeneratora degvielas tvertnes vāciņu un gribēja to atgriezt, bet tas neizdevās. Paraustījis plecus, viņš mēģināja vēlreiz. – Cūcība!
– Vai palīdzēt tev dabūt to vaļā, veco zēn? – Eibera noplivināja skropstas.
– Lūdzu, jogas meitene.
Sasprindzinājusi muskuļus, viņa nostājās Īlajam cieši blakus. Pēc diviem spēkpilniem mēģinājumiem viņa atkāpās.
– Atvaino. Acīmredzot tas ir aizmetināts.
– Nē, tikai sarūsējis un vecs. Man vajadzīga uzgriežņu atslēga.
– Kur tu iesi?
Īlajs apstājās un paskatījās atpakaļ.
– Tepat netālu stāv instrumenti. Vismaz kādreiz bija.
– Es negribu tur atgriezties.
– Es pats aiziešu pakaļ.
Viņa negribēja arī palikt viena, taču nespēja sev to atzīt.
– Tad vismaz runā, lai dzirdu tavu balsi. Tikai muļķīgi nejokojies, izdodot sēcošas, žņaudzošas skaņas, nebļausties. Man tas nepatiks.
– Ja man uzbruks pagraba briesmonis, cīnīšos ar viņu klusumā.
– Tikai turpini runāt, – Eibera uzstāja, kad Īlajs atkāpās tumsā. – Kad tu zaudēji nevainību?
– Ko?
– Pirmais temats, kas man ienāca prātā. Nezinu, kāpēc. Tad es pati pastāstīšu. Tas notika naktī pēc vidusskolas izlaiduma. Kā jau bieži mēdz gadīties. Man šķita, ka starp mani un Trevoru Beningtonu bija mīlestība uz mūžu. Satikāmies sešus mēnešus, divarpus vēl pēc seksa… Īlaj?
– Tepat jau esmu. Kurš kuru pameta?
– Mēs pavisam vienkārši izšķīrāmies. Tas, protams, nebija interesanti, mums vajadzēja sarīkot drāmu ar nodevību, izskaidrošanos.
– Ne jau vienmēr tā jābūt. – Īlaja balss skanēja kā no citas pasaules, liekot Eiberai uzsākt ujjayi elpošanu un pārlaist luktura gaismas staru pār telpu.
Tad viņa izdzirdēja tādu kā klupienu, kā lādēšanos.
– Īlaj?
– Pie velna, kas tas tāds?
– Izbeidz!
– Nupat atsitu kāju pret ķerru, tā atstāta tepat ceļā, pa vidu. Un…
– Kas tur ir? Īlaj… – Eibera, nāc šurp!
– Negribu.
