iesmējusies apmeta rociņas pavārei ap kaklu un sabučoja viņu, kā nu prata.
– Vai tev ir saldumi?
– Pēc vakariņām, – Alise viņai pačukstēja. – Mēs tiksim galā. – Viņa ar žestu pamāja, lai māte iet prom. – Ejiet atpūsties.
– Uzvedies labi, – Trisija brīdināja meitu un tad saņēma brāli aiz rokas. Gandrīz sešas pēdas gara, ar slaidu, sportisku augumu, apņēmības pilnu stāju, viņa izveda Īlaju no virtuves un aizvilka tālāk no salona uz bibliotēku. – Mums jāaprunājas.
– Tā jau man likās. Man viss ir kārtībā. Vispār viss ir kārtībā, tāpēc…
– Izbeidz!
Atšķirībā no maigās, diplomātiskās mātes Trisija pēc rakstura bija līdzīga tiešajam, skarbajam un pašpārliecināti valdonīgajam vectēvam. Šo iemeslu dēļ viņa ieņēma vienu no galvenajiem amatiem uzņēmumā “Lendonu viskijs”.
– Mēs uzmanīgi izvairījāmies apspriest to, kas notika, kas notiek un kā tu ar to tiec galā. Lai tā būtu, bet tagad mēs esam divatā. Aci pret aci, bez elektroniskajām vēstulēm, kuras tu vari rūpīgi sacerēt un rediģēt. Kā tev klājas, Īlaj?
– Man diezgan veiksmīgi izdodas rakstīt. Es pastaigājos pa liedagu. Regulāri ievēroju maltītes, jo vecmāmiņas mājkalpotāja man tās pagatavo.
– Vai Eibera? Viņa ir lieliska, vai ne?
– Jā. Viņa ir interesanta.
Uzjautrināta Trisija apsēdās uz platās ādas krēsla paroces.
– To man nudien ir prieks dzirdēt, Īlaj, jo tieši tas tev šobrīd nāk par labu. Bet, ja tā, kāpēc tu atbrauci uz Bostonu?
– Vai tad es nedrīkstu apciemot ģimeni? Vai esmu izraidīts, vai?
Pat tas, kā māsa pacēla pirkstu, rādot uz Īlaju, viņam atgādināja vectēvu.
– Neizvairies! Tu nebiji paredzējis atbraukt līdz Lieldienām, bet te nu tu esi. Klāj vaļā!
– Nav nekā īpaša. Gribēju klātienē apspriesties ar Nīlu. – Īlajs palūkojās uz durvju pusi. – Klau, es negribu uztraukt mammu un tēti, tam nav jēgas. Viņi izskatās mazāk noraizējušies. Pīdmonti draud ar jaunu procesu par nāves cēloni.
– Muļķības, muļķības! Viņi tevi vajā, Īlaj. Tev… tev jāaprunājas ar Nīlu. – Trisija nopūtās. – Bet tu jau to esi paspējis izdarīt. Kāds ir viņa viedoklis?
– Viņš uzskata, ka tā ir lieka trokšņošana, vismaz pagaidām. Liku viņam sameklēt jaunu privātdetektīvu, šoreiz sievieti.
– Tu tiešām atgūsties, – Trisija secināja, un viņai acīs sariesās asaras.
– Jēziņ, Trisij, nevajag…
– Tas nav tikai tevis dēļ vien. Hormoni streiko. Esmu stāvoklī. Šorīt raudāju, kopā ar Selīnu dziedādama “Autobuss uz riteņiem”.
– Ak… padomā tik! – Īlajs juta, kā sirds atsilst. – Tas taču ir labi, vai ne?
– Tas ir lieliski. Mēs ar Maksu esam laimīgi. Pagaidām nevienam to nesakām, bet šķiet, ka mamma nojauš. Nu jau ir apmēram septiņas nedēļas. – Viņa nošņaukājās. – Pajautāšu Maksam, varbūt pastāstīsim jaunumus vakariņu laikā. Vai tas nav iemesls svinībām?
– Turklāt tā tiks novirzīta uzmanība no manis.
– Jā, tev nav pamata pārmest, ka es neko nedaru tavā labā. – Trisija piecēlās un apkampa brāli. – Es mainīšu sarunu tematu, ja tu apsoli vairs nesūtīt piesardzīgas, atturīgas vēstules – man ne. Izkrati man sirdi, ja tev bijusi nelāga diena. Ja tā notiek un tev nepieciešama sabiedrība, es sarunāšu, ka man jāpieskata Selīna, bet pati aizbraukšu pie tevis uz pāris dienām. Ja varēsim, dosimies kopā ar Maksu. Tev nav jābūt vienam.
Viņa to izdarītu, Īlajs domās piekrita. Trisija pārliktu, mainītu, pārkārtotu plānus – viņai tas lieliski izdevās. Viņa to izdarītu.
– Es viens jūtos pavisam labi, tici man. Šobrīd atgūstu to, ko pārāk ilgi neņēmu vērā.
– Mans piedāvājums paliek spēkā. Ja tu dzīvosi tur arī vasarā, mēs ieradīsimies kaut vai bez uzaicinājuma. Vienkārši uzkritīsim tev uz galvas. Ap to laiku es tipināšu kā valis, un visiem būs mani jāgaida.
– Tā jau tas notiek.
– Nez vai tu to uztvertu tik mierīgi, ja tev būtu jānēsā līdzi papildu divdesmit mārciņas un jāuztraucas par strijām. Ej atpakaļ. Es paskatīšos pa durvju spraugu, vai Selīnai nav izdevies pierunāt Alisi pirms vakariņām pamieloties ar cepumiem.
Eibera tajā vakarā pulksten deviņos pabeidza mājās jogas nodarbību un paņēma ūdens pudeli, kamēr skolnieces saritināja paklājiņus.
– Atvaino, ka mazliet nokavējos, – Hetere atkārtoja.
– Šodien neko nespēju pagūt laikā.
– Tas nekas.
– Man žēl, ka netiku uz iesildīšanos elpošanā. Tā man vienmēr nāk par labu. – Hetere gari nopūtās, ar plaukstām pavēdīdama gaisu, liekot Eiberai pasmaidīt.
Heteri nekas nespēja apturēt. Droši vien viņa runāja pat miegā, tāpat kā masāžas laikā stundas garumā.
– Zibens ātrumā metos laukā no mājām, – Hetere turpināja. – Ak jā, es pamanīju, ka Īlaja mašīnas nav pie “Kraujas nama”. Tikai nesaki, ka viņš atgriezies Bostonā.
– Nē.
Hetere negrasījās rimties un, aizvelkot jakai rāvējslēdzēju, turpināja:
– Es nesaprotu. Māja ir tik liela! Hesterei tā, protams, piederējās, tu zini, ko es domāju. Bet viņam… Ja iztēlojos, kas viņam prātā, atliek tikai skraidīt pa istabām.
– Neesmu to novērojusi.
– Tu viņu redzi, kad uzkop māju, un tad viņam ir vismaz kaut kāda sabiedrība. Bet cilvēkam, kuram ir tik daudz brīva laika, taču nav ko iesākt ar to. Tas nevar būt veselīgi.
– Viņš raksta romānu, Hetere.
– Ak jā, tā viņš saka. Cilvēki runā, ka viņš tā saka, bet viņš ir jurists. Ko juristi jēdz no romānu sacerēšanas?
– Ak, es nezinu. Pajautā Džonam Grišamam.
Hetere atvēra muti un atkal aizvēra. – Ak tā, tev laikam taisnība. Tomēr…
– Hetere, tūlīt sāks līt. – Pie viņām pienāca Grēta Periša. – Vai aizvedīsi mani mājās? Es jūtu, ka esmu saaukstējusies.
– Nu
