viņš sagrāba mani aiz kakla. Es nevarēju paelpot un it kā apreibu.
– Mīļā, tev uz drēbēm ir asinis. Ļauj apskatīties.
– Tās ir viņa asinis. Es iesitu viņam pa seju. Izmantoju SPDC.
– Kas tas tāds?
– Tas ir pašaizsardzības paņēmiens, – Morīna paskaidroja, nākdama atpakaļ ar ūdens glāzi vienā un viskija glāzi otrā rokā. SPDC – saules pinums, pēda, deguns, cirkšņi. Eibera, tu esi brīnums.
– Diez vai. Es tikai to izdarīju. Acīmredzot būšu iebliezusi tā, ka viņam sāka asiņot deguns. Nezinu. Atbrīvojos un bēgu prom. Izskrēju laukā un metos šurp. Man ir… mazliet nelabi.
– Iedzer ūdeni. Lēnām.
– Viss kārtībā. Jāpiezvana Īlajam. Viņam tas jāzina.
– Es to izdarīšu, – Maiks viņu mierināja. – Pasaki numuru, un es piezvanīšu.
Eibera iedzēra ūdeni, ieelpoja, izelpoja un iedzēra vēl.
– Numurs ir manā mobilajā telefonā. Bet es nepaņēmu to līdzi. Tas palika mājās.
– Es atradīšu. Neuztraucies, es to izdarīšu.
– Es neļāvu, lai viņš man nodara pāri. Šoreiz ne. – Eibera piespieda plaukstu pie mutes, kad sāka plūst asaras. – Šoreiz ne. Morīna apsēdās viņai blakus un aplika rokas ap pleciem.
– Ak, Morīna, atvaino, ka…
– Neuztraucies, viss būs labi.
– Man jau ir labi. – Taču sasprindzinājums nepārgāja. – Man vajadzētu dejot. Es noturējos. Līdz šim brīdim. Visu izdarīju pareizi. Viņš mani nesavainoja. Es to nepieļāvu. Tikai… tagad tas atsaucas.
– Saprotu.
– Bet es to izdarīju. – Eibera atslīga uz sēdekļa un notrausa asaras. – Es tiku galā. Taču, Dieva dēļ, “Kraujas namā” kāds ir ielauzies! Es nezinu, kur viņš bija un ko darīja. Neievēroju neko neparastu, es tikai iegāju vingrošanas telpā un virtuvē. Gandrīz nokāpu lejā pagrabā pārbaudīt ģeneratoru, bet… Viņš varēja būt tur. Viņš noteikti atslēdza strāvu, lai iekļūtu namā. Elektrības nebija. Es…
– Iedzer. – Morīna ielika glāzi ar viskiju Eiberas plaukstā. – Dzer lēnām.
– Es jau nomierinājos. – Eibera iedzēra malku viskija un nopūtās, kad tas silts noslīdēja lejup kaklā. – Uznāca negaiss, un es neatcerējos, vai biju aizvērusi logus. Nespēju rast mieru, tāpēc devos turp. Man likās, ka pazudusi elektrība. Morīna, es nevienu ne redzēju, ne dzirdēju. Tādā lietū un vējā…
– Tu viņam pārsiti degunu.
Mazliet nomierinājusies, Eibera nolaida skatienu.
– Es viņam pārsitu degunu. Tas ir ļoti labi. Ceru, ka esmu to salauzusi.
– Es arī ceru. Tu esi īsta varone.
– Tu arī. Kā tev šķiet, kāpēc es taisnā ceļā braucu pie tevis?
Ienāca Maiks.
– Īlajs brauc šurp, – viņš pastāstīja. – Arī policija dodas uz “Kraujas namu”. Pēc tam viņi grib runāt ar tevi. – Viņš piegāja pie Eiberas un sniedza viņai džemperi. – Man liekas, tev noderēs.
– Paldies! Ak kungs, Maik. Paldies! Tu esi ļoti labs.
– Tāpēc jau es viņu paturu pie sevis. – Viegli papliķējusi Eiberai pa celi, Morīna piecēlās. – Uzvārīšu kafiju.
Kad viņa izgāja, Maiks izslēdza televizoru, apsēdās un iedzēra viskiju. Tad viņš uzsmaidīja Eiberai.
– Nu, kā pavadīji šo dienu? – viņš noprasīja, un Eibera iesmējās.
Astotā nodaļa
Īlajs divās stundās pieveica ceļu no Bostonas līdz Viskija līcim. Spēcīgs vējš pūta no dienvidiem, un apmēram divdesmit minūtes viņš atradās īstas vētras epicentrā, kas lika koncentrēt visu uzmanību.
Vadi automašīnu, viņš sev pavēlēja, skaties uz ceļu priekšā un nedomā ne par ko citu.
Pār ciematu klājās viegla migla. Ielu laternas meta raustīgus starus, apspīdot peļķes un straumītes, kas plūda uz grāvjiem, un, mašīnai novirzoties ceļā uz liedagu, drīz vien nozuda gaisma, veikali, krodziņi.
Īlajs strauji pagrieza stūri un piebrauca pie “Smejošās kaijas”. Viņš jau devās uz šauro priekšējo verandu, bet atvērās kaimiņu kotedžas durvis.
– Īlaj?
Viņš nepazina cilvēku, kas, tērpies gaišā jakā, nāca pāri zālienam.
– Maiks O’Melijs, – svešais stādījās priekšā, pastiepjot roku. – Es jau tevi gaidīju.
Īlajs atcerējās vīrieša balsi, kuru bija dzirdējis pa telefonu.
– Kur ir Eibera?
– Viņa ir pie mums. – Maiks pamāja uz savu māju. – Viņa jau ir nomierinājusies, bet bija pamatīgi nobiedēta. “Kraujas namā” ir vairāki policisti. Tev būs ar viņiem jāaprunājas.
Es…
– Vēlāk. Tagad gribu redzēt Eiberu.
– Viņa ir virtuvē. – Maiks gāja pa priekšu.
– Vai viņa ir ievainota?
– Nobiedēta, – Maiks atkārtoja, – pamatīgi. Viņa ir žņaugta. Bet rādās, ka nav palikusi atbildi parādā. Eibera tā sadevusi uzbrucējam pa degunu, ka šķīdušas asinis.
Īlajs saklausīja lepnumu Maika balsī, un tam it kā vajadzēja nomierināt, bet viņš pats gribēja redzēt Eiberu. Viņam tas bija ļoti svarīgi.
Ieejot no ērtās dzīvojamās istabas plašā atvērta plānojuma virtuvē, viņš izdzirdēja Eiberas balsi. Viņa sēdēja pie galda, ģērbusies platā zilā džemperī ar kapuci, biezām sārtām zeķēm kājās. Viņa pacēla galvu, un viņas sejā bija līdzjūtības un atvainošanās izteiksme, bet tad to nomainīja pārsteigums, kad Īlajs notupās viņai pie ceļiem un saņēma viņas plaukstas.
– Oho, kur tad gredzens?
– Apklusti! – Viņš nopētīja Eiberas seju un viegli ar pirkstiem pieskārās jēlajām švīkām uz viņas kakla. – Vai tu vēl kaut kur esi savainota?
– Nē. – Eibera pateicīgi, uzmundrinoši saspieda Īlaja pirkstus. – Neesmu. Viņš tikai mani nobiedēja.
Īlajs
