pašas mājās, personiskā gaisotne, sarunas pirms un pēc treniņa. Bet reizēm…
Sakārtojusi stikloto verandu, Eibera uzgāja augšstāvā, uzvilka mīļāko pidžamu – ar mīkstu, baltu aitiņu rakstu uz rozā fona – un kāpa atkal lejā.
Viņa gribēja ieliet sev vīnu, iekurināt kamīnu un iekārtoties uz dīvāna ar grāmatu. Lietus lāšu pakšķēšana ārā uz terases lika pasmaidīt. Lietains vakars, kamīns, glāze vīna…
Lietus. Sasodīts, vai viņa bija aiztaisījusi visus logus “Kraujas namā”?
Protams. Viņa taču neaizmirstu…
Vai tiešām? Vai visus? Arī to – Hesteres vingrošanas istabā?
Aizvērusi acis, Eibera centās iztēloties, ka pieiet pie katra loga un pārbauda rokturus.
Taču viņa nespēja atcerēties, viņa nebija pārliecināta.
– Sasodīts, sasodīts, sasodīts!
Eibera saprata, ka nespēs nomierināties, pirms nebūs to pārbaudījusi, tāpēc nolēma doties turp. Līdz “Kraujas namam” bija dažu minūšu ceļš, turklāt viņa paņems līdzi iepriekš pagatavoto tītara gaļas sautējumu.
Izņēmusi to no ledusskapja, Eibera uzāva siltas zeķes un vecus Ugg zābakus, uzmeta jaku pāri pidžamai, paķēra cepuri un, uzmaukusi to galvā, steidzās uz mašīnu.
– Piecas minūtes turp, piecas atpakaļ, un pēc desmit es jau būšu mājās ar glāzi vīna rokā.
Viņa devās uz “Kraujas namu”, nebūdama pārsteigta par pērkona dārdiem. Marta beigās laika apstākļi bieži satrakojās. Šovakar pērkons, rīt sniegs vai silta saule. Kas to lai zina?
Skriešus viņa metās cauri lietus mūrim uz parādes durvīm ar atslēgām vienā rokā un tītara sautējumu otrā. Atvērusi durvis ar kāju un aizgrūdusi ciet ar gurnu, Eibera pasniedzās, lai iedegtu gaismu un izslēgtu signalizāciju.
– Tā. Lieliski, – viņa nomurmināja, jo foajē palika tumsā. Eiberai bija labi zināmi elektrības padeves traucējumi “Kraujas namā” un visā Viskija līcī. Iedegusi mazo lukturīti uz atslēgas riņķa, viņa devās uz virtuvi, sekodama šaurajai gaismas strēlei.
Viņa pārbaudīs logus un tad ziņos par elektrības nozušanu, arī par ģeneratora bojājumu. Kārtējo reizi. Kaut Hestere būtu ar mieru uzlabot to veco monstru! Ko Hestere darīs, ja būs nopietni elektrības padeves traucējumi, kaut arī viņa apgalvo, ka esot to bieži pieredzējusi un protot ģeneratoru no jauna iedarbināt.
Iegājusi virtuvē, Eibera izņēma no atvilktnes lielo kabatas bateriju. Varbūt viņai jānoiet pagrabā un jāpārbauda ģenerators? Viņai gan nebija ne jausmas, ko tajā pārbaudīt. Bet varbūt tomēr?
Eibera devās uz durvīm, taču apstājās. Tur būs tumšs, auksts, varbūt mitrs. Iespējams, ka pat zirnekļi.
Bet iespējams, ka ne.
Viņa nolēma, ka tikai atstās Īlajam zīmīti.
Ja viņš vēlu pārradīsies mājās, kur nav ne gaismas, ne siltuma, tad viņš var pārlaist nakti uz Eiberas dīvāna. Taču vispirms viņa pārbaudīs logus.
Eibera uzsteidzās augšstāvā. Kā gan citādi, logs, par kuru viņa raizējās, bija ciet, un tagad viņa skaidri atcerējās, ka to aiztaisījusi, aizšaujot arī bultu.
Viņa devās atpakaļ lejā uz virtuvi. Viņu tik viegli nevarēja nobiedēt, tomēr viņa vēlējās ātrāk atgriezties mājās, prom no lielā, tumšā, tukšā nama savā omulīgajā ligzdiņā.
Atkal nodārdēja pērkons, šoreiz likdams Eiberai salēkties un tad pasmieties pašai par sevi.
Lukturis izlidoja Eiberai no rokas, kad viņa tika satverta no aizmugures. Mirkli, tikai vienu bezprāta mirkli, viņu sagrāba panika. Bezpalīdzīgi viņa cīnījās, raujot nost plaukstu, kas cieši žņaudza viņas kaklu.
Nazis pieskārās pie rīkles un slīdēja lejup gar ribām. Šausmās Eibera gribēja kliegt, bet no aizžņaugtā kakla nāca tikai apslāpēta sēkšana.
Viņai aizcirtās elpa, trūka gaisa, un telpa apkārt sāka griezties.
Tad sevi pieteica izdzīvošanas instinkts. Saules pinums – sitiens ar elkoni. Pacelta kāja – trieciens no visa spēka pa pēdu. Deguns – ass pagrieziens un belziens ar plaukstas pamatni tur, kur instinkts teica, ka jābūt sejai. Cirkšņi – spējš rāviens augšup ar celi.
Tad viņa skrēja. Instinkts pavēlēja akli mesties uz durvīm. Viņa trāpīja pa tām ar plaukstām, kas spēji iesāpējās, bet viņa neapstājās. Atrāvusi durvis vaļā, viņa skrēja uz mašīnu, ar drebošiem pirkstiem tverot atslēgas.
Ātrāk, ātrāk, ātrāk!
Iesēdusies mašīnā, viņa iegrūda atslēgu aizdedzē. Riepas iekaucās, mašīnai traucoties atpakaļgaitā. Tad viņa to apgrieza un joņoja prom uz ceļu.
Neapzināti Eibera pabrauca garām savām mājām, nobremzējot Morīnas durvju priekšā.
Uz gaismu, pie cilvēkiem, drošībā.
Viņa pieskrēja pie durvīm, atvēra tās un ieraudzīja draugus mājīgi sēžam pie televizora.
Abi pielēca kājās.
– Eibera!
– Policija… – Istaba atkal sagriezās riņķī. – Izsauciet policiju.
– Tu esi savainojusies! Tev tek asinis! – Morīna metās pie Eiberas, Maiks paķēra telefonu.
– Ak tā? Nē. – Grīļodamās Eibera paskatījās uz sevi, un Morīna viņu satvēra. Uz jakas un pidžamas apakšā patiešām rēgojās asinis. Bet tās nebija viņas asinis.
– Tās nav manas. Tās ir viņa.
– Ak kungs! Kas noticis? Nāc apsēdies.
– Nē. Nē! – Tās nav viņas asinis, Eibera atkal domās atkārtoja. Viņa bija paspējusi aizbēgt. Viņa bija drošībā. Istaba pārtrauca griezties. – Kāds ielauzies “Kraujas namā”. Paziņojiet policijai, ka “Kraujas namā” kāds ir. Viņš mani noķēra. – Viņa roka bija pieskārusies kaklam. – Viņš mani žņaudza.
– Tu esi ievainota. Es redzu. Sēdi! Apsēdies. Maik!
– Policija brauc turp. Ņem! – Viņš apmeta Eiberai ap pleciem segu, kad Morīna viņu veda pie krēsla. – Vairs neuztraucies. Tagad tu esi drošībā.
– Es atnesīšu tev ūdeni. Maik, paliec! – Morīna pavēlēja vīram.
Viņš notupās Eiberas priekšā. Cik patīkama seja, Eibera nodomāja, kad elpošana kļuva vienmērīga. Mīloša seja ar tumšbrūnām kucēna acīm.
– Elektrība atslēgta, – Eibera gandrīz izklaidīgi izdvesa.
