kā Gerijs spēlē, ietinusies kašmira šallē, iekārtojusies pie kamīna lielā, vecā krēslā, kas reiz piederējis viņas tēvam. Milzīgā patvārī vārās verdoša tēja. Klavieru skaņas ceļas augšup, un viņa aizver acis.
Dažreiz Gerijs uziet viņu apciemot. Viņš šo sievieti augstu novērtē. Gerijam viņa šķiet aizraujoša, dāsna, neparasta, izsmalcināta. Un vēl aizvien ļoti pavedinoša! Viņas lielā bagātība glabā noslēpumus, ko viņš cer kādreiz atklāt. Kādu dienu viņa pacels savu noslēpumainības plīvuru un pastāstīs man savas leģendas… tad es beidzot saņemšu gandarījumu. Bet pagaidām viņa cienā Geriju ar ķiršiem šokolādē, ar saldajiem radziņiem un lukumu un sauc viņu par “dārrrrgo”, cieši apskaudama ar rokām, kuru garie pirksti rotāti ar dārgakmeņiem.
Hortenzei Elena Karkova nepatīk. Viņa pārāk daudz sārtina vaigus, pārāk daudz krāso lūpas, ziež uz plakstiņiem pārāk daudz zilu ēnu.
Kad Gerijs dodas koncertturnejā vai uz Londonu pie Šērlijas vai Lielās mātes, Elena Karkova pieprasa, lai viņai sūta pastkartītes, pērk dažādus nieciņus un sagādā Bakingemas pils viesistabu, gaiteņu un mauriņu fotogrāfijas.
– Viņa noteikti ir Gerijā iemīlējusies, – atsāk klusā balss Hortenzes prātā.
– Ha… Viņai taču ir vismaz deviņdesmit gadu!
– Jā, bet… gadiem ejot, dzimumtieksme nemazinās.
– Nekā tamlīdzīga! Viņa ir izkaltusi un sačokurojusies. Kā vecs lampas abažūrs.
– Viņa ir skaista sieviete, viņai piemīt valdzinājums. Man ļoti patīk šādas vecas sievietes, viņas ir daudz šarmantākas par jaunām meičām. No gludas ādas un maigām rokām neko nevar iemācīties, toties aiz grumbām slēpjas tūkstošiem brīnumu. Viņas ir īstas bagātību salas.
– Viņa ir tik veca, ka izskatās pēc raganas… – Hortenze nočukst. – Kādu dienu viņa apburs Geriju un izsūks viņam asinis.
Toties es vienmēr esmu eleganta, es viņu valdzinu, pārsteidzu, vienmēr esmu līdzās, es viņu cieši aptveru ar kājām, tinu ap savu mazo pirkstiņu un… Ņirdzīgā balstiņa sāk smieties. Vienmēr jau tā nebūs. Viņa padodas un nodur savu lepno galvu. Neviens nespēj tīt Geriju ap savu mazo pirkstiņu. Neviens nespēj viņu mīlestības dēļ padarīt vāju. Šis vīrietis ir neparedzams. Turklāt viņa mūzika ir kā liels, atvērts logs. Kuru katru mirkli viņš var izlēkt ārā pa to. Aizbēgt. Kāds īsti bija tas izteiciens, ko viņš nemitīgi atkārto? “Perhaps the world’s second worst crime is boredom. The first is being a bore.” Bim, bam, bum, I’m not a bore.
Viņa mirkli svārstās. Doties uz Astoņdesmit sesto ielu, uzmeklēt Geriju kafejnīcā Sabarsky un iemest viņam sejā tasīti un apakštasīti – vai aizstaigāt tālāk pa Medisona avēniju un papētīt luksusa veikalu skatlogus?
Bim, bam, bum… viss izlemts: viņa ies staigāt pa Medisona avēniju un pētīs skatlogus. Papētīs, ko dara citi, lai nejauši viņus neatdarinātu. Radīt, izstrādāt, nepadoties. Es gribu, lai mani tērpi sievieti pārveido, padara maigu un sievišķīgu, uzlabo viņas augumu, padara apburošāku viņas stāvu, izdzēš lieko svaru, liek kājām izskatīties garākām. Es gribu radīt tērpu, kas būtu tik ērts kā pidžama, tomēr arī tikpat elegants kā Īva Senlorāna kleita… lai mani modeļi izceltos un…
Viņš mani pameta parkā. Tik vienu, ka es būtu varējusi piezvanīt savai labākajai draudzenei un izkratīt viņai sirdi. Man nav nevienas draudzenes. Tikai radi. Paziņas varētu man nočiept idejas.
– Bet tev… tev taču ir draugs, – iebilst klusā balstiņa, kura dūc viņai prātā kā vecs tranzistors.
Hortenze sastingst un saausās. Vai būtu iespējams, ka…? Šajā brīdī? Nē taču! Viņš jau sen guļ. Viņa sameklē somiņas dzīlēs savu mobilo telefonu, gandrīz nobrāzdama pirkstus, tad beidzot to atrod, pieliek pie auss, neko nesadzird, uzraksta “vai tu guli?”. Nekavējoties seko atbilde: “Nē.” “Tu man piezvanīsi?” “Pēc piecām minūtēm…”
Viņa iesteidzas kafejnīcā Carlyle, pasūta lielu tasi kafijas. Balto abažūru izkliedētā gaisma ir nomierinoša. Man vajadzētu no jauna nopūderēt degunu, no aukstuma tas noteikti izskatās līdzīgs redīsam. Kur ir mana pūdernīca, mana mazā, zilā burvju kārbiņa? Pie sienām karājas ierāmētas džeza mūziķu fotogrāfijas un liela afiša, kurā redzams Džespera Džonsa zvaigžņotais karogs. Three Flags. Tieši šeit viņi savulaik bija salīguši mieru pēc sava pirmā strīda Ņujorkā. Tas notika Modernās mākslas muzejā. Viņa vairs īsti labi neatceras, par ko abi toreiz sastrīdējās. Ak, jā… Viņi bija gājuši pa Piecdesmit trešo ielu uz Modernās mākslas muzeju. Gerijs stāstīja par to, kā, aplūkojot gleznas, viņā mostas idejas melodijām. Gleznas dzied un dejo. It īpaši Matiss, īsti krāsu svētki, kas manā prātā iemirdzas kā notis. Viņš minēja arī citus piemērus. Viņa klausījās, paliekusies viņam tuvāk.
Tad iezvanījās viņas telefons, viņa novērsās, lai atbildētu. Un Gerijs nozuda. Telefona traucējums viņam šķita neciešams. Viņš apgalvoja, ka tas esot nepieklājīgi, rupji un neaptēsti. Tā, it kā starp mums nostātos kāds trešais un es sāktu ar to runāt, vairs pat neskatīdamies uz tevi. Tu taču apvainotos un aizietu. Un pareizi vien būtu. Un tā nu viņš bija aizgājis. Mierīgi, neuzstājot, jo nav nekādas jēgas uzstāt, ja tev ir taisnība, vai ne? Viņš pat neatskatījās. Pat nepalēnināja gaitu, lai Hortenze varētu viņu panākt. Viņa neticēja savām acīm. Viņa noskatījās, kā Gerija garais stāvs attālinās, nogriežas pa labi, ieiet muzejā. Viņam nevajadzēja stāvēt rindā viņam bija pastāvīgā apmeklētāja karte, viņš izgāja cauri turniketam, sabāzis rokas kabatās. Frenks Kuks nespēja vien beigt runāt, Hortenze viņu pārtrauca, solīdamās vēlāk piezvanīt, un izbeidza sarunu. Metās skriet Gerijam pakaļ. Ar septiņarpus centimetrus augstiem kurpju papēžiem tas nemaz nebija viegli, turklāt viņai bija arī šauri svārki un plecā milzīga, ar mapēm pilna soma. Kāds resns, plikpaurains vīrietis noskatījās viņai pakaļ, cerēdams, ka viņa paklups. Vai viņam nebija nekā cita, ko darīt? Jocīgi, ka tik daudzi gaida, ka es reiz paklupšu. Šķiet, es nevienam neiedvešu simpātijas. Iekāri – jā, taču ne simpātijas. Mans augums sarūgtina citas sievietes, kurām tāda nav, un padara vīriešus vai trakus. Trakus un dažreiz arī varmācīgus.
Viņa uzskrēja augšā pa pakāpieniem, nodeva mantas garderobē, nostājās rindā pēc biļetēm. Un aizsteidzās pie eskalatoriem, ar kuriem varēja nokļūt trešajā stāvā.
Tur viņa atrada Geriju.
Lielajā zālē, kur izvietota pastāvīgā ekspozīcija. Viņa pamanīja veco, zilo apmetni pie Džespera Džonsa gleznas. Viņa metās Gerijam klāt. Viņš pagriezās, un viņa skatiens bija kā bulta tieši viņai sirdī. Salts skatiens, kas vaicāja: ko tev vajag?
Kas viņam lēcies, Hortenze nodomāja. Parasti taču ar nažiem mētājos es.
Nelikdamies par Hortenzi ne zinis, viņš devās pie nākamās gleznas. Tas bija vēl viens Džespera Džonsa darbs – Target. Un tad viss sagriezās. Trijās sekundēs viss bija sabrucis. Vispirms viņu pārņēma bailes. Un ja nu viņš mani pametīs? Viņai acu priekšā sagriezās tūkstošiem zvaigžņu, viņa vairs nespēja paelpot. Un uzreiz pēc tam satraukums, tik liels, ka viņa tajā iegrima kā purvā. Vairs nespēdama ievilkt elpu, tikai saraustīti tvert pēc gaisa kā zivs uz virtuves dēļa.
