style="font-size:15px;"> – Es tevi izsaucu uz Ņujorku. Es tevi pieņēmu darbā. Par ļoti labu algu.
– Tāpēc, ka tu mani pamanīji, turklāt tā bija nevis tava, bet gan grupas nauda.
– Es pret tevi esmu izturējies kā pret karalieni. Es tev esmu parādījis pilsētu, visur izvadājis. Tu man ne reizi neesi pateikusies!
– Un par ko man vajadzētu tev pateikties? Ņujorka modes ziņā nav nekāds pasaules centrs. Parīze un Londona ir tūkstoškārt interesantākas, un tu to ļoti labi zini. Paliekot šeit, es neko neiegūšu. Tikai tad, ja tu nesāksi mani atbalstīt, palīdzēt, finansēt… jo citādi…
– Jo citādi?
– Es aiziešu. Un tie nav tukši draudi. Es vairs negribu te pelēt. Beigsies ar to, ka man starp kāju pirkstiem sāks augt sēnes. Es esmu daudz vairāk vērta.
Viņš sāka spēlēties ar mapes vāku, atlocīja stūri, nogludināja, pārvilka tam ar nagu. Viņš svārstījās. Hortenze zināja, par ko viņš domā. Izsviest viņu ārā vai vēl mazliet pagaidīt? Man steidzīgi jāpabeidz divas kolekcijas. Šai meičai ir milzīgs talants, taču arī pamatīga godkāre. Un grupai nav tik daudz naudas.
Kādu dienu es būšu spiests ļaut viņai aiziet.
Viņa skatiens liecināja, ka viņš ir sakauts.
Viņa negribēja tikt izmesta pa durvīm. Viņa spētu pārdzīvot neveiksmi, taču ne pazemojumu.
– Es tev palīdzēšu, – viņa piebilda, – es aiziešu pati.
– Tu to nožēlosi!
– Gluži pretēji, tas būs solis pretī panākumiem. Es raugos nākotnē. Bez tevis man veiksies labāk.
– Ar tevi būs cauri! Tu vēl lūgsies, lai ņemu tevi atpakaļ. Bet tad jau es par tavu lietišķo biogrāfiju nelikšos ne zinis!
Viņa izgāja no kabineta, aizcirzdama durvis.
Pārāk satriekta, lai spētu skaidri domāt.
Kafija ir gandrīz auksta. Viņa paceļ roku, lai pasūtītu citu. Tas maksās veselu bagātību, taču viņu tas neuztrauc. Vispirms atkal jāatgūst labs noskaņojums.
– Neuztraucies, – Juniors saka. – Tavi darbi ir brīnišķīgi, tu esi apdāvināta, Hortenze, ļoti apdāvināta, tu noteikti atradīsi citu darbu.
– Jā, bet kad? Kad? Turklāt šobrīd valda krīze… Vai tu pazīsti daudz sponsoru, kas būtu ar mieru mani atbalstīt?
– Tev nav tiesību par to šaubīties. Ik vakaru pirms iemigšanas domās iztēlojies savu pirmo modes skati. Liec defilēt savām modelēm, izvēlies skaņu ierakstus pavadījumam, atbildi uz žurnālistu jautājumiem, domās noskaties to visu kā filmu, un tu redzēsi, ka tavs sapnis piepildīsies… Tu gūsi milzīgus panākumus.
Hortenzei patiešām gribējās viņam noticēt.
– Nezaudē pārliecību!
– Agrāk tas man nemaz nebija jāsaka…
– Tu tāda esi bijusi vienmēr. Nu, tad aiziet! Saņemies! Salonā Prada Piecdesmit septītajā ielā notiek pasākums. Aizej turp. Dodies uzbrukumā. Parādi sevi.
– Es neesmu uzaicināta, un vai tu redzi, kā esmu apģērbusies? Viņi mani nemūžam neielaidīs pa durvīm!
– Ielaidīs gan. Un tur tu kādu sastapsi. Tā būs sieviete.
– Sieviete?
– Viņa kļūs par tavu labo feju.
– Ak, Junior… ja vien tā būtu patiesība! Tu taču zini, ka es esmu gatava smagi strādāt. Es negribu pārvērsties par krēslu.
– Tu nemūžam nepārvērtīsies par krēslu.
– Naktīs man rādās murgi, es redzu, ka esmu krēsls lielā koncertzālē, krēsls starp simtiem citu krēslu. Un vienmēr, vai dzirdi, vienmēr es esmu tieši tāda pati kā visi pārējie. Un tad pēkšņi man virsū grasās uzsēsties resna sēžamvieta, es iekliedzos un pamostos!
Viņš vēl vairākas reizes atkārto “tu nemūžam nekļūsi par krēslu, Hortenze”, un viņa nomierinās. Baiļu mezgls atlaižas, un viņa atkal spēj paelpot. Viņa uzelpo. Juniors viņai atkal ir palīdzējis atsākt skaidri domāt. Viss, kam viņš pieskaras, atkal atgūst dzīvību. Viņam ir zaļie īkšķi.
– Kā tad jums īsti klājas? Kā iet Marselam un Žoziannai? Vai viņiem viss kārtībā?
– Tēvs pamazām noveco, tomēr dzīvesprieku vēl nav zaudējis. Māte atkal strādā par viņa sekretāri, viņa negrib pamest viņu vienu. Bet es turpinu mācīties un strādāt Casamia. Man ir daudz darba. Pasaule mainās, un tur neko nevar darīt. Ir jātur acis vaļā un jābūt modram. Dienas ir garas, es nespēju pietiekami izgulēties. Tieši tāpēc es nevaru pastāvīgi sekot tavām domām.
– Un citādi?
– Citādi nekā jauna. Svētdien pusdienās bija atnākusi tava māte ar Zoē…
– Kā Zoē klājas?
– Labi. Tavai mātei gan nav tik viegli. Viņa joņo šurpu turpu starp Parīzi un Londonu.
– Zinu. Mēs dažreiz parunājamies. Tomēr es viņu nesaprotu. Neko jaunu jau tu man neesi pateicis. Lai nu kā, es nevaru visu mūžu palikt bērns!
– Būt bērnam – tā nav nekāda dzīve. Sešu gadu vecumā par nākotni ir grūti domāt. Neviens tevi neuztver nopietni. Es labi zinu, ka citi jūtas neērti, redzot mani uzņēmuma padomē kopā ar tēvu.
– Dažreiz es jūtos tik veca…
– Izbeidz gremdēties drūmās domās. Ja viss norisinātos rāmi un mierīgi, tev būtu garlaicīgi. Mūža beigās neviens vairs neatceras tās naktis, kuras ir pavadījis mierīgā miegā.
Hortenze iesmejas.
– I love you ļoti, ļoti, Junior.
– Kādu dienu tu man pateiksi I love you un mēs apprecēsimies.
Hortenze smejas vēl skaļāk.
– Tu nu gan laikam nekad neliksies mierā, ko?
– Es guļu un sapņoju, kā tu man mēra kunga priekšā saki “jā”.
– Labāk pievērs vairāk uzmanības manai karjerai.
– Es to vien daru!
– Labi, tad tā arī turpini. Tātad tu domā, ka man jāaiziet uz to Prada pasākumu? Vai mani neizmetīs ārā pa durvīm? Es to neizturētu.
– Uzticies man. – Klausos, šef!
Hortenze noliek klausuli, samaksā
