vakarā kafejnīca Sabarsky tiek slēgta. Sešas stundas pagājušas smagā, vienmuļā darbā. Ģērbtuvē Kalipso noraisa balto priekšautu un noauj melnās kurpes, ietinas lielā, līdz zodam aizpogātā, brūnā mētelī, uzvelk biezus gumijas zābakus, zaļus kā varde. Četras reizes aptin ap kaklu garu, baltu šalli, uzvelk vilnas cimdus. Gandrīz dungojot atvadās no sava priekšnieka Karla un viesmīļa Gustava. Kafejnīcā Sabarsky ir nostrādātas sešas stundas. Viņai ļoti patīk tās klusā, rāmā noskaņa, lielā, stūrainā un pustumšā zāle, mierinošā puskrēsla, kur viņa var paslēpties. Klienti atstāj lielas dzeramnaudas, personāls tās sadala savā starpā, mitrinot pirkstus, lai saskaitītu dolārus. Dažreiz viņa apkalpo galdiņus, taču daudz biežāk atrodas aiz bāra letes. Tā ir daudz jaukāk. Tad viņa var nodarbināt gan rokas, gan savu nemierīgo prātu. Viņa piever acis, sakārto kaklautu, paslej augšup zodu, sāk runāt ar izteiktu akcentu. Viņai ir tik daudz sapņu, un tajos viņa burtiski lido.
Šodien viņai tas nebija jādara.
Šodien ar viņu runāja Gerijs Vords.
Vajag mazliet paieties ar kājām. Viņa jūtas pārāk laimīga, lai sēdētu autobusā. Viņa ies pastaigāt pa Medisona avēniju, garo gaismas lentu, kur spīguļo greznība. Autobusā viņa iekāps vēlāk.
Gerijs Vords pienāca viņai klāt, ar elkoni atspiedās pret bāra letes cinkoto virsmu, cieši ieskatījās viņai acīs. Un viņa pat nenosarka! Viņa nesakarīgi nevāvuļoja. Viņa nenosvīda. Viņa varbūt mazliet par daudz stipri berzēja Vīnes porcelāna tasīti, atstājot kokvilnas pūciņas uz tās sudrabotajām maliņām, taču neviens neko nepamanīja.
Viņa ir iemācījusies nesarkt.
Viņa elpo ar vēderu, ievelk elpu dziļi un lēni, iztēlojas, ka ir skaista, brīva, neatkarīga. Viņa ieelpo skaisto meiteni un izelpo svīstošo meiteni ar smailo purniņu. Un viss izdodas! Ir vajadzīgas tikai dažas minūtes, taču ar to pietiek, lai padzītu plankumus, kuri satraukuma brīžos parādās uz viņas kakla un krūtīm. Tajos saplūst visas asinis no viņas sejas un sabiezē, veidojot purpursarkanus plankumus. Tas ir ļoti apkaunojoši. Visgrūtāk ir vienlaikus elpot ar vēderu un turpināt skatīties kādam acīs vai sarunāties. Visas Džūljarda skolas meitenes ir iemīlējušās Gerijā Vordā. Runā, ka viņš ir pa pusei skots, pa pusei anglis, ka viņš satiekas ar kādu ļoti skaistu francūzieti, kura strādā modes jomā. Vakarā viņus var satikt kafejnīcā Luxembourg. Viņi pasūta franču sarkanvīnu un saņem viens otra roku. Un vēl runā, ka viņam pieder kadiljaks Eldorado Biarritz, zaļš ar oranžiem spārniem. Viņš to tur garāžā un izbrauc tikai nedēļas nogalēs. Tad viņš kopā ar savu skaisto draudzeni dodas uz Hemptonu. Viņi dejo baseina malā vai cep zefīru kamīna liesmās.
Runā, ka Elena Karkova viņa dēļ ir gandrīz zaudējusi prātu. Ka viņa grasās atstāt Gerijam mantojumā savu skaisto savrupmāju. Viņa ir ekscentriska miljardiere. Ik gadu viņa izvēlas kādu jaunu pianistu, lai tas viņu iepriecinātu. Jau trešo gadu viņa ir izraudzījusies Geriju Vordu, un viņa īres līgums allaž tiek atjaunots.
Par Geriju Vordu klīst neskaitāmas runas. Gan patiesas, gan nepatiesas, taču vienmēr skaistas.
Viņš soļo pa skolas gaiteņiem, nemaz neievērodams, kā meitenes viņam aiz muguras pagriež galvas un slepus sačukstas. Viņš vienmēr nēsā vienu un to pašu apmetni, vecas, nobružātas bikses, pie Brooks Brothers pirktus kreklus visdažādākajās krāsās, cepuri un vilnas cimdus. Viņš nemēdz daudz runāt. Viņš tikai retu reizi pasmaida. Viņa smaidu nemaz nav tik viegli izvilināt. Viņa smaids nav automātisks, tas nesaka: paskatieties, cik es esmu skaists un gudrs, apbrīnojiet bedrītes manos vaigos. Un skolas meitenes burtiski izkūst.
Pirmīt, kad Gerijs viņai pievērsās, viņa sajutās tā, it kā viņai būtu mazs, uzrauts deguntiņš un līdzeni zobi, bet ap gurniem apmests lakats; tā, it kā viņa dzertu kokosriekstu sulu, staigātu pa baltām smiltīm, bet visapkārt peldētu violetas un sārtas zivtiņas. Viņas ausīs kaut kas sāka dūkt, bet asinis pēkšņi atplūda kā milzīgs vilnis, pametot pludmali un laivas guļam bēgumā. Parasti viņa, ietinusies pludmales lakatā, staigā pa baltām smiltīm tikai brīžos, kad spēlē vijoli.
Parasti puiši viņu nemaz neievēro. Tie kāpj viņai uz kājām un nekad neatvainojas. Viņas klātbūtnē puiši runā par skolas meitenēm, spriež par lietām, no kurām viņai uzmetas plankumi un pumpas. Vai arī, lai palielītos, runā par mūziku un tehniku.
Lai spēlētu mūziku, ar tehniku vien ir par maz, vajag, lai šī mūzika atbalsotos gan prātā, gan sirdī. Taču tad ir vajadzīga sirds… Visiem šiem puišiem sirdis ir vienādas. Bāzes modelis bez jebkādām papildu iespējām.
Vai viņš to zināja, šis lielais nejēga, kurš, izmantojot brīdi, kad viņa bija uzgriezusi muguru, atdarināja rensteles žurku? Viņa bija negaidot to pamanījusi spoguļa atspīdumā. Viņa bija iecirtusi nagus savas plaukstas cietajās tulznās un nebija pamirkšķinājusi ne acu.
Viņa zina, ka izskatās pēc žurkas. Nav nekādas vajadzības to ikreiz atgādināt. Vienīgā atšķirība ir tā, ka žurkas vienmēr dzīvo barā. Viņai nekāda bara nav. Viņa nepieder ne pie vienas grupas. Laikā, kad nav jāatrodas skolā, viņa ieslēdzas mājās, nebeidzamas stundas pagrabā vingrinās vijoļspēlē vai strādā kafejnīcā Sabarsky.
Viņa labprāt vēlētos nomainīt sev virsbūvi, kā to dara viņas tēvocis, autoservisa īpašnieks no Maiami. Viņš pārvērš vecas automašīnas par maziem, daudzkrāsainiem bolīdiem. Runā, ka no viņa servisa ārā nākot īstas konfektes.
Šodien Gerijs Vords ar viņu runāja. Gerijs Vords iedvesa viņai pārliecību. Gerijs Vords atcerējās viņas vārdu. Gerija Vorda acis mirdzēja, raugoties uz viņu. Viņa vairs nekad nebūs rensteles žurka. Turpmāk viņa būs skaistā Kalipso.
Šovakar viņa pagatavos vistu ar ananasiem. Viņa izbaudīs katru kumosu, aizvērs acis un domās par koncertiem, kuros viņi reiz uzstāsies abi kopā. Varbūt viņi pat dosies viesizrādēs… Viņa grib paildzināt šo laimi. Ja pacenšas, tad laimi var pastiept garāku. Viņa iemācīsies “Kreicera sonāti”. Un laime pieņemsies spēkā, tā pārvērtīsies par lielu gaisa balonu, kas ir gatavs uzsprāgt.
Viņa krāj mazas laimītes.
Gerijs Vords, kurš ar elkoņiem atbalstījies pret kafejnīcas Sabarsky cinkoto bāra leti – tā ir milzīga laime.
Viņas sirdspuksti atbalsojas ausīs. Viņa cenšas nesmaidīt, lai neizskatītos pēc idiotes. Viņa sakniebj lūpas, tomēr veltīgi. Pasaulē nav nekā grūtāka kā apvaldīt smaidu.
Un tāpēc viņa sāk smieties.
Viņai gribas klusu iekliegties, noskūpstīt viesnīcas izsūtāmo zēnu, kurš uzsvilpj taksometram.
Viņa apstājas pie Carlyle un pievienojas rindai, kas gaida autobusu. Viņa dzīvo mazā istabiņā pašā Hārlemas vidū, pašos pilsētas ziemeļos, Simt desmitās ielas un Medisona avēnijas krustojumā. Savulaik tur atradās puertorikāņu kvartāls. Tur vēl aizvien ir mazi dārziņi, lapenes un mājiņas ar krāsainām ziedu virtenēm, grotām un ģipša rūķiem. Varētu domāt, ka tā ir kāda dienvidu sala. Protams, ja mazliet piever acis. G. kungs, kādreizējais viņas vectēva draugs, par dažiem dolāriem izīrē viņai istabiņu. Savulaik viņi abi ir spēlējuši vienā orķestrī. Viņi ir uzstājušies visur: Filadelfijā, Sanfrancisko, Maiami. Par to viņai sestdienu vakaros ir nedaudz jāpagludina veļa un jāuzkopj māja. Viņai
