viņu kāds uzaicinās iedzert pa glāzītei. Dažreiz viņš atgriežas sadzēries, citkārt ir aizmirsis atslēgas, vēl kādu citu reizi klaigā. Viņš nekad nav ticis piekauts.
Kalipso nopēta viesnīcas Carlyle gaismas, baltās markīzes ar ādas apmali, uz kuras iegravēts karaļa kronis, norobežojošos koka stabus abās ieejas durvju pusēs. Zem baltās markīzes viņa pamana kādu ļoti skaistu meiteni. Viņa domīgi raugās debesīs, papurina galvu, un viņas kuplie mati nozibsnī. Markīzes baltā gaisma atstarojas zeltainajās cirtās. Šķiet, ka tur iedegas mazas liesmiņas. Tad meitene ar vieglu galvas kustību liek matiem atkal noslīgt vietā. Viņa to dara pārliecināti kā cilvēks, kurš zina, ka var paļauties uz katru sava ķermeņa daļu. Ka ikviena viņas ķermeņa daļa viņai zibenīgi pakļausies.
Viņas skatiens aizslīd pie Kalipso un novēršas.
Apbrīnas pārņemta, Kalipso noskatās uz viņu. Kā jūtas tik skaista sieviete? Vai viņa ir pārsteigta ikreiz, kad ierauga sevi spogulī? Vai viņa pie tā jau ir pieradusi? Vai viņa kādreiz jūtas arī neglīta? Vai viņai ir kāds nepiepildīts sapnis?
Ietves malā apstājas M2 līnijas autobuss. Kalipso pievienojas rindai un iekāpj, cieši turēdama pirkstos braukšanas kartīti. Novelk to gar karšu nolasītāju. Viņu steidzina, viņa nekustas pietiekami ātri.
Viņa atvainojas un pasmaida. Viņa jūtas vainīga, patiešām.
Šodien Gerijs Vords uzlika elkoni uz cinkotās bāra letes virsmas un uzrunāja viņu.
Stāvēdama pie salona Prada, Hortenze mēģina atgūties. Pirmo reizi mūžā viņa nav tikusi ielaista. Bet kas tad ir noticis? Kas ir noticis? Viņai gribas visu pamest un mesties bēgt. Es izskatos nepārliecinoši. Nav jābrīnās, ka mani padzina. Nekad nedrīkst klanīties šiem cerberiem ar zemajām pierēm. Ir jāierodas uzvarētāja kaujas ratos, turot zobos Ben Hura pātagu. Ko nozīmē – man nav ielūguma? Pajautājiet manam asistentam, viņš nāk aiz manis, re, kur ir, tieši man aiz muguras. Iznīcinošā tonī. Ābece, mākslas pamati, spēle iesācējiem.
Tad kāpēc viss šoreiz nav noritējis, kā ierasts?
Apsardzes dienesta vīri ar stūrainajiem zodiem viņu nopētīja no galvas līdz kājām. Viņi uzreiz prot pamanīt tos, kam nav ieejas karšu. Šie ļaudis izskatās pēc trīcošiem ubagiem. Nemaz nav jāpalaiž rokas, lai šie ubagi mestos bēgt, kaut ko vainīgi murminādami.
Viņa šo cirku pārzina kā savus piecus pirkstus un nekad, ne reizi nav palikusi guļam zāģu skaidās.
Viņai uznāk vēlēšanās apgriezties uz papēža, tomēr viņa atsakās sagādāt šādu prieku ieejas cerberiem un lēni aizvilkties prom, nepaceļot galvu. Viņa pakāpjas atpakaļ un nolamājas. Tu labi zini, kā tas darāms. Bim, tu savelc apņēmības pilnu seju, bam, tu sper platus soļus, bum, tu paej garām sargiem ar skūtajiem pakaušiem, bim, bam, bum, tu tiec iekšā viņiem pašā deguna priekšā. Tu to esi darījusi jau simtiem reižu!
Tikai ne šovakar. Mans spars ir salauzts. Viņi uz mani skatījās kā uz franču suņa sūdu.
Prada salonā ir daudz apmeklētāju. Viņas klusi iesaucas un saskūpstās. Pakāpjas atpakaļ, lai parādītu savu ietērpu. Pavicina savu dārgo ielūgumu, lai ar to palielītos kā ar trofeju, kas izceļ viņas pūļa vidū. Viņām ir izbalināti mati, melnas jakas un tumšas saulesbrilles. Vai arī Prada mazās, melnās vakarkleitas un lietišķi kostīmi. Viņas vērīgi raugās apkārt, lai pārliecinātos, ka nelīdzinās nevienai citai. Ziņkārīgi vērotāji pūlas saskatīt kādu slavenību. Vārdi saplūst kopā, tie beidzas ar jautājuma zīmi. Sāra Džesika Pārkere? Hjū Grānts? Eštons Kačers? Keitija Holmsa? Keitija Perija? Madonna? Mobilie telefoni filmē, autogrāfu mednieki stiepj pretī piezīmju grāmatiņas, lai pēc tam no prieka vaidētu un tecinātu siekalas par savām dārgajām trofejām. Glumi kā gliemeži.
Es neesmu nekāds gliemezis. Es neesmu franču suņa sūds.
Es esmu Hortenze Kortesa, un es gribu iekļūt šajā pasākumā!
Viņš mani pameta parkā, nu un tad? Viņš par to dārgi samaksās, tas arī viss. Es negrasos izdarīt harakiri. Bim, bam, bum, es sāku visu no jauna. Es pagriežos, es aizeju līdz ielas stūrim, es nopūderēju degunu, nomainu smaidu, gaitu, skatienu, atgriežos, palūkojos uz sargu rindu un augstprātīgi un iedomīgi izeju tai cauri.
Viņa aiziet līdz Piecdesmit septītās ielas stūrim. Apstājas pie Vuitton salona. Gan dienu, gan nakti pie šiem skatlogiem plaiksnī zibspuldzes. Visi vēlas pie tiem nofotografēties. Un karstmaižu tirgotājs šeit savas desiņas pārdod par divreiz augstāku cenu. Viņa sabužina matus, uzklāj lūpu spīdumu, savelk uzaci, uzrota mēteļa piedurknes, sabāž rokas kabatās, uzmet somu plecā, mazliet pagrozās, pagriežas, lai dotos atpakaļ, un saskrienas ar… Elenu Karkovu.
– Hortenze! Ko tad jūs te darāt? – iesaucas Elena Karkova, savicinādama rokas.
– Neko. Dodos mājup.
– Vai tad jūs neiesiet uz Prada pasākumu? Cik man zināms, tur rādīs tā itāliešu mākslinieka, tā tēlnieka darbus, kurš pie antīkām sieviešu skulptūrām bez rokām ir salipinājis savas mātes acu fotogrāfijas… Kārtējais skandāls!
Viņa runā tik skaļi, it kā būtu galīgi kurla. Hortenze uzsvērti cenšas turēties tālāk, nē, nē, es nepazīstu šo sievieti, es nezinu, kāpēc viņa ar mani runā, viņa ir kaut ko sajaukusi, viņa nav pie pilna prāta… Hortenze mēģina pakāpties tālāk, lai varētu nozust ēnās. Galvenais, lai neviens viņas abas neierauga kopā! Viņa vairs nemūžam neatgriezīsies tajā pasākumā. Tad viņa uz visu mūžu tiks izsvītrota no preses pārstāvju sarakstiem kā jukušas večas pavadone.
Elena šovakar ir pārspējusi pati sevi. Viņa ir apkārusies ar daudzkrāsainām pērļu virtenēm, saspraudusi matus divos plānos, rudi brūnos plācenīšos, uzmetusi plecos oranžu kažokādu un iekāpusi sārtās kurpēs ar augstām platformas zolēm. Viņas mute ir notriepta ar sarkanu lūpu krāsu, plakstiņus klāj vairāki zilie toņi, bet uz vaigu kauliem viz divi oranži plankumi.
Hortenze labprātāk vēlētos ātrāk tikt tālāk prom no Prada salona, taču Elena Karkova uzstāj, lai viņa dodas atpakaļ pie aizžogojuma un sargiem.
– Vai jums ir ielūgums, Hortenze? – viņa noprasa, zibinādama acis kā maza meitene, kura nolēmusi darīt blēņas.
– Ē… nē, es to atstāju darbā.
– Tad iesim! Nāciet kopā ar mani…
Elena viegli iedunkā viņu un velk sev līdzi.
– Man jādodas uz mājām. Mani gaida Gerijs un…
– Mēs tur neuzkavēsimies ilgi. Iedzersim pa mazai glāzītei šampanieša, uzkodīsim pa lašmaizītei, uzmetīsim acis tām briesmīgajām skulptūrām un varēsim iet prom!
– Nē, nudien, neuzstājiet, es ne…
Es nedrīkstu viņu aizkaitināt. Šī jukusī veča ir spējīga mūs iekaustīt un izmest pa durvīm. Un tad vairs nebūs nekādas dzīves pilī, studijas, Gerija klavieru, gultas, kas ir tik milzīga kā pasažieru kuģis. Atkal būs jādzīvo kā trūcīgai studentei. Un par to nevar būt ne runas. Luksuss man
