es tevī iemīlēšos?
Viņš bija sācis skaļi smieties, iepletis rokas, cieši apskāvis viņu, piespiedis sev klāt un iesaucies: Hortenze Kortesa, jūs patiešām esat neatkārtojama! Būdams aizkustināts, Gerijs vienmēr viņu uzrunāja vārdā, uzvārdā un ar “jūs”. Hortenze viņam bija iespērusi pa apakšstilbu, un abi bija apskāvušies.
Tas bija noticis pirms diviem gadiem, pie Džespera Džonsa gleznas.
Tas viņai bija palicis atmiņā uz visu mūžu, jo tieši todien viņa bija sapratusi, ka vairs nekur nevar aizbēgt.
Uz baltā galdauta sāk vibrēt viņas mobilais telefons.
– Hortenze?
– Junior! Vai tu neguli?
– Jau grasījos likties gulēt, kad saņēmu tavu īsziņu… Nācās likt lietā viltību, jo mani vecāki vēl nebija devušies pie miera. Esmu paslēpies viesistabā.
Žoziannas un Marsela Grobzu viesistabā atradās telefons, pa kuru varēja bez maksas zvanīt pāri okeānam.
– Vai tas esi tu, kurš nemitīgi runā manā prātā?
– Jā, mēs tā mēdzam sazināties!
– Esmu pārskaitusies. Gerijs mani pameta parkā. Un, kad esmu dusmīga, es tevi gandrīz nedzirdu. Un vispār es nesaprotu, kā tas darbojas.
– Esmu tev jau simtreiz skaidrojis. Es domās iztēlojos tavas augšējās deniņu krokas aizmugurējo daļu…
– Ko?
– Tā ir smadzeņu daļa, kurā skaņas tiek pārveidotas fonēmās. Es pieslēdzos šī fonēmām, tās sāk vibrēt un…
– Es neko nesaprotu!
– Tas ir tāpat kā ar radio, televīziju un telefonu. Runa ir par viļņiem. Tu izstaro viļņus, Hortenze, bet es tos uztveru.
– Tu taču zini, ka man nepatīk, ja tu bez brīdinājuma iekļūsti man prātā.
– Bet es taču tevi brīdinu! Es vienmēr tevi brīdinu! Tu tikai neklausies, jo dusmas tev neļauj neko uztvert, bet, ja tu ieklausītos…
– Tātad tu visu zini?
– Tās visas ir tikai muļķības! Gan viņš atkal priecīgs atgriezīsies pie tevis. Sēžot pie klavierēm, viņš pat nemana, kā paiet laiks. Sajutis izsalkumu, viņš pacels galvu un sāks tevi meklēt.
– Viņš man vairs nemaz nepievērš uzmanību. Es viņam esmu tikai tāds ūdens krāns. Putekļu slauķis. Sālstrauks. Es vairs nezinu, ko iesākt. Un vēl… man uznāk baiļu lēkmes. Es nespēju paelpot, man aizžņaudzas rīkle, es smoku. Man ir bail noslīkt.
– Tas ir normāli, manu skaistulīt, tu šobrīd maini ādu, tu kļūsti neatkarīga. Tas atstāj zināmu iespaidu.
Junioram ir taisnība.
Bet kā lai kļūst par uzlecošu zvaigzni augstās modes pasaulē?
Man ir vajadzīgas kāpnes.
Viņai savā Ņujorkas birojā ir garlaicīgi. Viņai maksā labi, patiešām labi, un tomēr viņa žāvājas. Visi apgalvo, ka savā vecumā viņa ir sasniegusi vairāk nekā varētu cerēt.
Viņa pati domā, ka tas ir bezcerīgi.
Lai paturētu viņu sev līdzās, Frenks bija viņai piedāvājis divreiz gadā veidot “kapsulas kolekciju”. Četrus viņas veidotus tērpu modeļus, kas tiks parādīti visas pasaules preses pārstāvjiem. Četrus īpaši izceltus modeļus. Piecpadsmit dienu laikā šie modeļi bija jau bija nozuduši no visiem veikaliem. Vakarkleita, mētelis, bikškostīms, bikses ar paaugstinātu jostas daļu.
– Tātad tu turpināsi tos ražot? Lai palielinātu pārdošanas apjomus? – reibdama priekā, viņa bija noprasījusi Frenkam.
– Nē, dārgā, tā ir kapsulas kolekcija, un, kā jau liecina tās nosaukums, runa ir par īpašiem modeļiem, kas tiek ražoti ierobežotā skaitā un tiek izpirkti vienā rāvienā… ja tie gūst panākumus. Kapsulas modelis ir domāts klientu vēlmju apmierināšanai, nevis tirdzniecībai visa gada garumā. Sievietes to ierauga, iekāro un nopērk, jo zina, ka nākamajā dienā tā tur vairs nebūs. H&M dara tāpat, tev taču vajadzētu to zināt.
Viņš bija pavicinājis roku, it kā sacītu: nieki, tie ir tīrie nieki, tāds ir mūsu liktenis, āmen.
Šis žests Hortenzei nebija iepaticies.
– Tu zini, ka man ir talants, un tomēr tu man nepalīdzi.
– Tev ir talants, un es tevi izmantoju, cik spēdams. Tu dari to, ko pati gribēji, Hortenze. Ko vēl tev vajag?
– Lai tu man palīdzētu nodibināt pašai savu, īstu modes namu. Tev tas ir tīrais nieks. Un tavai grupai tāpat.
– Lai es kļūstu par tavu baņķieri?
Viņa apsēdās uz galda malas un ieskatījās viņam tieši acīs.
– Jā.
– Un ko es par to saņemšu?
– Manu milzīgo talantu. Un daļu no biznesa. Taču mums par to vēl jāapspriežas.
– Un tas ir viss?
– Vienu pakalpojumu es tev jau esmu izdarījusi.
– Nevajag sevi maldināt, Hortenze, tādu kā tu Ņujorkā, Parīzē, Londonā un citur ir simtiem. Talantīgi puiši un meitenes, kuri vēlas gūt panākumus. Man atliek tikai uzsvilpt…
– Bet es taču neesmu tāda kā citas. Otras tādas pasaulē nav.
– Tu man neatbildēji… Kas man par to būs?
– Uz tādu jautājumu es negribu atbildēt.
– Nu… tad arī neko neprasi.
Viņš no jauna iebāza degunu mapē, lai liktu manīt, ka pieņemšana ir beigusies.
– Tātad, lai gūtu panākumus, man kaut kas ir jāizdara? – viņa noprasīja, paberzēdama rokassprādzes pa labās plaukstas locītavu. Kaut arī tās bija tikai rokassprādzes, mājiens bija pietiekami skaidrs.
– Nu gan tu jau kļūsti vulgāra…
– Es runāju vulgāri, toties tā nedomāju, un ar to mēs abi arī atšķiramies.
– Tā nav vienīgā atšķirība: es esmu vajadzīgs tev, nevis otrādi!
– Es gan neesmu tik pārliecināta… Padomāsim. Viss, ko esmu radījusi, tiek izķerts kā tikko ceptas maizītes. Esmu lasījusi tirdzniecības apjomu atskaites, Frenk, un tu vari man nestāstīt pasakas.
Viņš satrūcies uzlūkoja Hortenzi. Tad pārvaicāja:
– Tu
