Arturs atgriežas pie sava īgnā toņa.
– Cik lielā mērā tu uzticies savai komandai? – viņš jautā kapteinim.
– Pietiekoši lielā. Kāpēc tu jautā?
– Viņu ir septiņpadsmit, un viņi ir zemas kārtas ļautiņi. Vai tu vari būt drošs, ka neviens tevi neapzog?
– Viņiem nav, kur to noslēpt, Vinterborn, – kapteinis šļupst, pamanīdamies katrā vārdā atrast svilpjošu līdzskani.
Arturs visu laiku raizējas, vai tikai kāds viņam kaut ko nenozags. Vairāki kalpotāji Somersetā ir krituši par upuri šīm bailēm. Patiesībā šķiet, ka visa viņa ģimene jūt tās pašas nepamatotās bailes: tās ir nepamatotas tāpēc, ka, cik Izabellai zināms, ne ar vienu no viņiem nekas tāds nekad nav gadījies. Varbūt to panāk darbs ar dārgakmeņiem: maziem, dārgiem priekšmetiem, kurus ir viegli paslēpt un pārvadāt. Taču Izabellai allaž ir licies dīvaini, ka cilvēki, kuriem pieder tik daudz, tik ļoti baidās pazaudēt kādu nieku no tā.
– Ja kāds no viņiem tikai iedomāsies pieskarties zizlim, – Arturs turpina, un nu Izabella saprot, cik stipri viņš ir noreibis. Līdz ar reibumu visas Artura drūmākās domas uzpeld virspusē gluži kā izbijušies sikspārņi, kas cenšas izlidot no alas.
– Neviens neaiztiks tavu zizli.
– Es raizējos, – viņš saka. – Glabāju atslēgu pie sevis, dienu un nakti.
Izabella pasmaida, jo šajā pašā brīdī atslēga ir viņai rokā. Arturs to iepogā vestes kabatā, un viņa veste katru vakaru pirms vakariņām karājas pie durvīm viņu kabīnē. Arturs to pakarina, uzrota krekla piedurknes, nomazgā seju un rokas porcelāna bļodā pie viņu kojām, un tas nozīmē, ka diena ir galā un sākusies nakts. Arturs ir cilvēks, kurš tīksminās par rutīnu.
Kapteinis nomurmina Arturam vēl kaut ko, un tad viņi ir pievērsušies citam sarunas tematam. Izabella nogaida vēl kādu brīdi un tad nospriež, ka tad, ja viņa gaidīs par ilgu, Arturs būs pārāk piedzēries un gribēs atkrist gultā, tāpēc viņa klusītēm izlien no segas apakšas un nokāpj lejā pa trepītēm.
Jūrā viņai nākas pierast pie pastāvīgās jūras šūpošanās zem kājām. Tāpēc Izabella pieceļas, nogaida, līdz jutīsies droši uz kājām, un tad dodas uz durvīm. Tām nav aizbīdņa, tāpēc durvis dažreiz nav kārtīgi aizvērtas. Tās ir pavērtas par collu: pietiekoši, lai sadzirdētu kādu tuvojamies un lai ielaistu iekšā nelielu gaismas atspīdumu no salona. Izabella jūt, kā asinis truli dun ausīs. Kad viņa jūtas pārliecināta, ka abi vīrieši negrasās celties no samta dīvāniem, pie kuriem ir pielīmētas viņu dzērāju pēcpuses, viņa dodas atpakaļ un notupstas pie vīra kojas, un pabāž rokas zem tās, lai sameklētu riekstkoka lādīti.
Viņas pirksti sameklē misiņa rokturus abās pusēs, un Izabella sāk lēnītēm vilkt.
Piepešs grūdiens, kuģim pārvarot vilni: lādīte paslīd pa koka grīdu, un viņa pārcenšas, nokrīt atmuguriski, atraujot pirkstus no lādītes. Viņas kritiens nepavisam nav elegants un pilnīgi noteikti nav kluss.
– Kas tas bija? – Arturs iejautājas.
Izabella aši pietraušas kājās, pabāzdama riekstkoka lādīti zem kojas ar kāju un nostiprinādama to savā vietā ar savu ceļasomu, un tad kabīnes durvis tiek atvērtas un Arturs uzlūko viņu tumsā.
– Izabella?
– Kāpu lejā, lai padzertos ūdeni, un nokritu no apakšējā pakāpiena, – viņa saka, norādīdama uz kāpnītēm.
Artura skatiens pievēršas viņas kailajai rokas locītavai, ap kuru bija aplikta melnā lentīte.
– Vai tu vēl aizvien jūties slikti? – viņš beidzot iejautājas. Viņa pamāj. Lādītes atslēga draud izdedzināt vainīgu caurumu viņas plaukstā.
– Liecies atpakaļ gultā. Es tev atnesīšu ūdeni.
Un viņai nekas cits neatliek, kā likties atpakaļ gultā. Arturs atgriežas pēc dažām sekundēm ar ūdens krūzīti, kuru Izabella iztukšo, kamēr viņš gaida. Kapteinis parādās durvīs un saka:
– Es iešu gulēt, Vinterborn.
– Ar labu nakti, Frānsis. Es darīšu to pašu.
Nē! Izabellas plāns tiek izjaukts, un sasodītā atslēga vēl aizvien atrodas viņas plaukstā. Kā lai to atliek atpakaļ vīra vestē, kamēr viņš vēl nav pamanījis tās iztrūkumu, ja Arturs atradīsies kajītē kopā ar viņu?
Arturs izģērbjas un novēl viņai labu nakti. Šņākuļodams viņš ar pūlēm ierāpjas savā kojā zem viņējās. Izabella guļ augšā uz sāniem un gaida, kamēr vīrs iemigs, lai viņa varētu izlemt, ko tagad darīt.
Visbeidzot Artura pazīstamie krācieni liecina, ka viņš ir iekritis dziļā dzērāja miegā. Izabella nospriež, ka vienīgais drošais variants ir nokāpt lejā, iebāzt atslēgu atpakaļ vīra vestes kabatā, atgriezties gultā un piepildīt savu plānu citā reizē.
Viņa atkal atmet palagus. Atkal nokāpj lejā pa kāpnītēm. Ejot garām vīra aizmigušajam ķermenim, viņa dziļi nodrebinās kā cilvēks, kurš iet garām čūskai.
Un, tiklīdz Izabellas pēdas pieskaras grīdai, viņa vairs nevēlas likt atpakaļ to sasodīto atslēgu. Vēl ne. Viņa stāv līdzās Arturam tumsā, un viņš to nedzird. Viņš nepamostas. Izabellu pārņem neprātīga drosme. Viņa pietupstas un pasniedzas zem vīra kojas.
Ja Arturs pamodīsies, viņa tiks atmaskota. Izabella to zina un tomēr rīkojas.
Viņa piesardzīgi velk lādīti ārā, līdz tā pieskaras ceļgaliem. Lādīte ir šaura, taču trīs pēdas gara, un Izabellai ir jātaustās visā tās garumā, lai atrastu piecas slēdzenes. Tumsā viņa nopūlas ar atslēgu. Paiet vesela mūžība, līdz viņa atrod katru nākamo slēdzeni, pagriežot to ar vieglu klikšķi. Visu šo laiku Izabella ir aizturējusi elpu. Pelēkajā istabā nav gaismas. Viņa vadās tikai pēc taustes.
Visbeidzot Izabella atver lādīti. Divas smalkas zelta ķēdītes neļauj vākam atkrist atpakaļ un atsisties pret grīdu. Izabella noceļ melnā samta slāņus un ierauga zižļa blāvo spīdumu: tas ir zelts, kas nobārstīts ar dārgakmeņiem. Viņa uzmanīgi taustās pa lādīti, lai sameklētu samta spilventiņu, uz kura ir uzlikts zizlis, paceļ stūrīti, izņem savu dārgo melno lentīti no naktskrekla un pabāž to apakšā, tad palaiž vaļā spilventiņu un aizver lādīti.
Klikš.
Savā pārdrošībā viņa ir ļāvusi tai aizkrist pirms pēdējās puscollas. Skaņa šķiet neiespējami skaļa tumsā. Izabellas ķermenis pārakmeņojas, un viņa nespēj pakustēties. Sirds skaļi sitas krūtīs, un pat acu āboli šķiet pulsējam. Arturs pārstāj krākt un izgrūž tādu kā ņurdienu.
Tad, lēnām un ritmiski, viņš atkal atsāk. Izabella vēl nekad nav tā priecājusies, dzirdot viņu krācam. Viņa gandrīz iesmejas.
Viņa atkal taustās gar lādīti, lai sameklētu slēdzenes. Vienu pēc otras viņa tās aizslēdz.
