pārbaudīt, kas kļuvis par tā nāves cēloni. Taču nāves cēlonis bija acīmredzams: progress progresa vārdā, nedomājot par sirdsapziņu. Tristana Katervuda sugas brāļi.
Katru vakaru desmitos parasti viss bija ideāli kluss. Visi darbi bija padarīti, virtuve un tējnīcas zāle tīra, viesi gulēja, papīri bija aizpildīti un noglabāti. Tad Džuljeta beidzot atļāvās atslābināties ar tējas krūzi stundu pirms mazgāšanās. Šovakar viņai bija viešņa: draudzenes un palīdzes Čerilas septiņgadīgā meita. Čerila vienu nakti nedēļā strādāja nakts maiņā sērfotāju klubā, kur varēja nopelnīt pietiekoši, lai nosegtu privātskolas mācību maksu. Tā kā viņa bija vientuļā māte, viņai nebija daudz bērna pieskatīšanas variantu vēlā vakarā, tāpēc Džuljeta izpalīdzēja. Keitija bija cieši aizmigusi jau astoņos uz saliekamās gultas Džuljetas guļamistabā.
Džuljeta aizvēra skaitļu tabulu savā datorā, atvēra interneta pārlūkprogrammu un sāka pārskatīt tās pašas vecās vietnes. Bija silts vakars, un viņa paliecās uz priekšu, lai atvērtu logu. Jūru varēja sadzirdēt, taču kaitinošā kārtā nevarēja saredzēt. Pirms desmit gadiem viņa bija izvākusies no dzīvokļa, kas izgāja uz okeāna pusi, un pārvērtusi to par divām viesnīcas istabām. Džuljeta bija ievākusies šeit, sētas puses apartamentā, tobrīd cerēdama, ka tas būs uz laiku, ka laulības un bērni nozīmēs pārcelšanos uz lielāku dzīvokli. Un tā tas arī bija palicis. Džuljeta daudz neraizējās par dzīvokļa lielumu. Lejā viņai bija rūpnieciski iekārtota virtuve, ja viņa vēlētos pagatavot ko īpašu, un bija vieglāk uzturēt kārtībā mazu platību, ņemot vērā lielo aizņemtību. Viņai bija iebildumi pret to, ka nebija ne laulības, ne bērnu. Tagad, trīsdesmit astoņu gadu vecumā viņa jutās tā, it kā sprauktos ārā pa logu, kas kļūst aizvien šaurāks. Ja viņa vēlējās apprecēties un dzemdēt bērnus, kamēr logs vēl nebija aizvēries, viņai būtu vajadzējis satikt Misteru Īsto pirms četriem gadiem. Guļamistabas durvis atvērās, un tur stāvēja Keitija pidžamā, mirkšķinādama acis gaismā.
– Kas noticis, mīlulīt? – Džuljeta jautāja.
– Man bija slikts sapnis. – Mazā meitene šķērsoja istabu un ierāpās Džuljetai klēpī, pieglauzdamās viņai klāt. – Kur ir mamma?
– Viņa vēl aizvien strādā. Viņa atbrauks tev pakaļ no rīta. – Džuljeta noglāstīja Keitijas gaišos matus. – Vai tu man no rīta palīdzēsi pagatavot brokastis?
Keitija paraustīja plecus. Viņai nāca miegs.
– Neraizējies par sliktiem sapņiem. Tie pazūd, tiklīdz tu atver acis.
Keitija klusēja, piespiedusies Džuljetas ķermenim. Džuljeta sajuta mazās meitenes sirdspukstus. Tuk-tuk, tuk-tuk, tuk–tuk.
Visbeidzot Keitija noteica:
– Kas redzams visās tajās bildēs?
Džuljeta pameta skatienu uz ekrānu.
– Vīrieši.
– Vai tie visi ir tavi draugi?
– Nē. Es nevienu no viņiem nepazīstu. – Džuljeta cīnījās ar samulsumu. Viņa cerēja, ka Keitija nepieminēs iepazīšanās portālu savai mātei, kura vēl aizvien loloja cerības, ka Džuljeta beidzot ļausies Skota Leisija pierunāšanai. – Tas ir portāls, ko var apmeklēt, ja gribi satikt jaunus draugus.
Keitija jau bija zaudējusi interesi. Viņa plati žāvājās.
– Nu, tā, – Džuljeta sacīja. – Liksim tevi atpakaļ gultā.
Viņa pacēla Keitiju un aiznesa viņu atpakaļ uz saliekamo gultu, sasedza un nodziedāja viņai vēl vienu šūpļadziesmu, tad klusītēm aizvēra durvis un atgriezās dzīvojamajā istabā. Vīriešu seju rindas vēl aizvien bija tepat. Džuljeta nekad nebija aizrakstījusi nevienam no šiem vīriešiem. Ne reizes. Tomēr viņa pavadīja daudz laika, tos pētīdama, lasīdama par viņu hobijiem, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem. Daži no viņiem šķita jauki un patiesi, citi izteikti egoisti. Daži bija izskatīgi, citi neglīti, taču jauki. Taču neviens no viņiem, vēl neviens, nebija pārliecinājis Džuljetu reģistrēties, aizrakstīt, satikties, lai iedzertu kafiju un papļāpātu. Viņa paraudzījās uz ierāmēto Endija attēlu, kuru vēl aizvien turēja savā grāmatplauktā: tajā viņš bija iemūžināts deviņpadsmit gadu vecumā.
– Džuljeta?
Džuljeta pagriezās. Keitija atkal stāvēja durvīs.
– Vai tu apgulsies kopā ar mani? Man ir bail.
Džuljeta izslēdza datoru un piecēlās.
– Nu tad nāc. – Gulēšana tumsā un dziedāšana septiņgadīgai meitenei neatbilda viņas priekšstatiem par ideālu piektdienas vakaru, taču situācija bija tāda, kāda bija. Čerila bija septiņus gadus vecāka par Džuljetu un bija Džuljetas vecumā, kad izlēma, ka būt vientuļai mātei ir labāk nekā vispār nebūt mātei. “Nelaime tāda,” viņa tolaik sacīja, “ka vīrieši, kuriem ir pāri četrdesmit, grib divdesmitgadīgās.”
Džuljeta nezināja, cik liela daļa no Čerilas gudrībām par vīriešiem un to, ko viņi vēlas, atbilst patiesībai, tāpēc Džuljeta centās saglabāt pozitīvismu. Kas ir lemts, tas notiks, viņa allaž mēdza teikt.
Taču dažkārt, tumšākajās nakts stundās viņai radās aizdomas, ka tam nekad nav lemts notikt, vismaz ne ar viņu. Viņai bija dota vienīgā iespēja. Džuljeta bija piedzīvojusi patiesu, neprātīgu, dziļu mīlestību. Varbūt bija pārāk liela alkatība cerēt, lai tas atkārtotos.
Keitija aptina Džuljetas garo, brūno matu cirtu ap savu rādītājpirkstu. Tālumā iedunējās pērkons.
– Neaizej, – viņa sacīja.
– Es nekur neiešu, – Džuljeta klusi noteica. – Taisi acis ciet.
Viņa noskatījās, kā bērns aizmieg un tad palika vēl mazliet ilgāk, kamēr sākās vētra, priecādamās, ka viņai tumsā ir kāda sabiedrība.
Lai atbrīvotos no laika starpības sekām, bija vajadzīgas vairākas dienas. Libijai vēl aizvien nebija viegli aizmigt. Viņas prātā jaucās neskaitāmi jautājumi: daži no tiem praktiski, piemēram, par to, kad no Parīzes pienāks viņas mantas, daži mazāk praktiski, piemēram, kā viņai pierast pie šīs jaunās dzīves un atlīdzināt māsai nodarījumu. Libija aizvēra acis. Viņa izmēģināja pagriezties pa kreisi, tad pa labi, tad padevās un piecēlās. Tālumā bija dzirdams pērkons, vēstot par tuvojošos vētru. Libija ieslēdza lukturīti un devās uz dibenistabu – darbnīcu, kā viņa to jau bija nodēvējusi, un atvēra logu. Vēsais okeāna gaiss un viļņu steidzīgie šļaksti ieplūda iekšā istabā. Tālumā zibens atplaiksnījās mākoņos. Libija ievietoja savu lukturīti tukšā krūzē, kur tas apgaismoja griestus, dodot viņai pietiekoši daudz gaismas, lai sāktu izkravāt mantas. Varbūt tad viņa sevi pietiekoši nogurdinās, lai aizmigtu. Protams, Marks bija padomājis par visu. Ne tikai par skatu un gaismu, kas ieplūda darbnīcā pa logiem. Par molbertiem, audekliem ciedru koka rāmjos, par kumodi, kas bija pilna ar krāsām, otām, paletēm, palešu nažiem, linsēklu eļļas pudelēm un dzēšgumijām, un terpentīnu, un laku, ar zilu lentīti pārsietiem lupatu saiņiem, pat ar nagu lakas, bišu vaska un smilšakmens krājumiem. Smaržas – eļļas,
