viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kurš zināja, ko nozīmē šāds zaudējums, bija Džuljeta.
Libijas un Marka iecienītākā kafejnīca atradās Senžermēna bulvārī – kafejnīca, kuras art deco interjers tikpat kā nebija mainījies kopš divdesmitā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Viņi allaž sēdēja ārpusē pie pašas ieejas, pie galdiņa pa kreisi no durvīm. Marks jutās nesaprotami aizkaitināts, ja viņi ieradās un kāds cits jau sēdēja pie viņu galdiņa. Viņš allaž bija apgādājies ar The Guardian, kas parasti bija nopirkta starptautiskās preses kioskā, bet dažkārt atvesta līdzi no Londonas.
Šodien Libija ieradās kafejnīcā viena, nolika salocītu The Guardian eksemplāru tur, kur būtu sēdējis Marks, un nodeva viņu parasto pasūtījumu: kafiju ar pienu viņai, espreso viņam. Tad viņa nogaidīja, līdz tiks atnesti dzērieni, nolūkodamās uz pazīstamajām gaiši dzeltenajām un baltajām neoklasicisma celtnēm Sentbenuā ielā, uz automašīnām un gājējiem tumšajos mēteļos, uz gobu plaukstošajām lapām virs galvas. Viņa ieelpoja Parīzes smaržas – izplūdes gāzes, grieztas lilijas, lietu uz trotuāra – un prātoja, vai spēs aizbraukt. Atvadu ballē darbā viņai šķita, ka tas notiek ar kādu citu: ar kādu laimīgu, pretrunu neplosītu sievieti bez tumšas pagātnes un spožas nākotnes.
– Gaidāt savu draugu? – viesmīlis apjautājās, novietojot Marka espreso līdzās viņa avīzei.
Libija ar pūlēm pasmaidīja, taču viņas sirds sarāvās. Nē, viņš vairs nekad nenāks. Viņa malkoja kafiju, kamēr Marka dzēriens dzisa vēsajā pavasara rīta gaisā. Libija aizvēra acis un iztēlojās sarunu ar viņu, ņemot par pamatu daudzas no viņu agrākajām sarunām.
“Kāds bija brauciens?” viņa apjautājās.
“Labs,” viņš atbildēja. “Vilcienā daudz ko izdarīju.”
“Vai tev ir daudz darba?”
“Vienmēr.” Viegls smaids, pabungošana pa avīzi ar pirkstu kauliņiem, kas likās sakām: ļauj man palasīt.
Libija atvēra acis. Pelēki mākoņi bija savilkušies virs galvas, un gaisā valdīja mikls vēsums. Viņas lidmašīna izlidoja pēc trim stundām. Krūšu kurvī viņas sāpošā sirds vēsi pukstēja. Viss smeldza. Lēnām Libija izdzēra savu kafiju. Pēdējo reizi. Viņa paņēma somu un atslēgas un piecēlās. Pēdējo reizi. Viņai dodoties projām, sāka līņāt. Libija pagriezās, lai palūkotos atpakaļ. Marka kafija neskarta atradās uz galdiņa, viņa avīze plivinājās vējā.
– Ardievu, – viņa noteica, atstādama Parīzi un Marku pagātnē.
Pēdējo reizi.
Otrā nodaļa
Okeāns.
Libijai aizrāvās elpa, nobraucot no šosejas, lai nogrieztos uz ceļa, kas veda uz okeānu, un pirmo reizi ieraugot plašo ūdens klāju. Bija ideāla februāra diena. Zilajās debesīs neviena mākonīša, dzeltenbaltā saule mirdzēja virs ūdens. Okeāns spīguļoja zilos un zaļos toņos ar zelta piejaukumu. Pēcpusdienas vējš no jūras puses pieņēmās spēkā, sakuļot ūdeni baltās putās un ietriecoties zem kaiju spārniem. Klints galā Libija apturēja automašīnu. Viņa šķērsoja ceļu līdz vietai, kur tas robežojās ar zāli, un kādu mirkli ieelpoja to visu.
Šī smarža. Tik pazīstama, paslēpusies senaizmirstās sajūtās. Jūraszāles. Sāls. Reizē uzmundrinoša un spēcinoša smarža. Viņa to elpoja pilniem malkiem. No šejienes varēja nolūkoties uz ziemeļiem un saskatīt zemesragu, kas aplieca Bākas līča, viņas bērnības mājvietas ziemeļu stūri, kur vecās bākas balti apmestās ķieģeļu sienas gozējās saulē. Viņas sirds nodrebēja.
Libija pagriezās un šķērsoja ielu, atgriezdamās pie automašīnas. Viņa bija to iegādājusies pirms divām dienām, vēl aizvien juzdamās kā apdullusi laika starpības dēļ pēc ierašanās Brisbenā. Gadiem ilgi viņa nebija vadījusi mašīnu. Parīzē pēc tās nebija nekādas vajadzības, un brīvdienās, kuras viņa pavadīja kopā ar Marku, pie stūres sēdēja viņš. Marks sargāja savu mersedesu, un visi ierosinājumi, ka Libija varētu to nomainīt pie stūres, sastapās ar strauju, bet ne skarbu noraidījumu. Šī nelielā subaru izbraukšana no stāvvietas bija izrādījusies interesanta pieredze. Viņa atlaida sajūgu un ķengura gaitā ielēca piebraucamajā ceļā. Pēc tam nācās atcerēties, kā pievārēt estakādi, pirms iekļauties satiksmes straumē. Taču iemaņas bija ātri atgriezušās, un viņa guva no tā mierinājumu.
Libija iedarbināja automašīnu un atkal uzbrauca uz ceļa, kas vijās gar klints malu uz ziemeļiem. Klints lēnām zaudēja stāvumu, un skatienam pavērās balti zeltains liedags. Tas bija tukšs, ja neskaita nedaudzus zvejniekus un pa kādam neprātīgajam, kas bija uzdrošinājies iznākt sauļoties pusdienlaika karstumā. Bākas līcis atradās pārāk tālu uz ziemeļiem, lai būtu tik izdevīgs kā slavenās Nūsas un Peregjanas pludmales. Kad Libija bija aizbraukusi no pilsētas astoņdesmito gadu beigās, tā bija sastingusi, vieta, kurp jaunieši devās, lai izbēgtu no Brisbenas vai Sidnejas smoga. Taču nu, ceļam vedot viņu atpakaļ uz pilsētu, Libija redzēja, ka viss ir mainījies. Galvenā iela bija pārvērtusies iepirkšanās promenādē. Pludmales apģērbu veikali, restorāni, gardēžu saldējuma kafejnīca, spožas gatavo ēdienu pārdotavas, liels dzērienu veikals. Lēnā, bet neapturamā progresa piezagšanās bija skaidri saskatāma nelielajā tirdzniecības centrā ar balti krāsotu fasādi un lieliem stikla logiem, un veselības kokteiļu tīkla veikalā ar skatu uz ielu.
Un te nu tā bija, gandrīz tāda pati kā pēdējā reizē, kad Libija to bija redzējusi, varbūt tikai ar svaigāku krāsojumu: viņas tēva ģimenes pansija. Kad Libija bija maza, vasarā visi četri numuri bija pilni, bet ziemā Džuljeta un Libija tajos spēlējās, izliekoties, ka viņām pieder pils. Taču nē, tagad tas bija viņas māsas uzņēmums, ar izkārtni “Pie Džuljetas” logā, kur agrāk bija rakstīts “Pie Redžija”. Libija palēnināja ātrumu, taču neapstājās. Gan viņa drīz satiksies ar Džuljetu, bet ne tagad. Ne tagad, kamēr vēl Libija cīnījās ar dīvaino sajūtu, kas viņu pārņēma, atgriežoties te. Vietā, kurā viņa bija solījusies nekad neatgriezties. Nemūžam.
Tagad ceļš sazarojās divos virzienos. Viens veda atpakaļ uz pludmali un tad uz kotedžu. Otrs veda tālāk iekšzemē, cauri priekšpilsētai, kurā viņa bija uzaugusi, un garām kapsētai, kurā bija apglabāts viņas tēvs.
Libija ieslēdza pagrieziena rādītāju un devās uz kapsētas pusi.
Bākas līča kapsēta bija neliela un ēnaina. Libija apturēja automašīnu uz ielas un devās uz priekšu gar zemo dzelzs žogu, līdz nonāca pie vārtiņiem. Tie nočīkstēja un nodunēja, aizveroties viņai aiz muguras. Kādu brīdi viņa jutās apjukusi. Viņš bija kaut kur tepat, bet kur? Libija devās uz priekšu starp kapakmeņiem, nolūkodamās uz tiem, lai sameklētu pazīstamos burtus. Apkārt zivju dīķim un pa šauro taciņu sētas puses žoga virzienā. Visbeidzot viņa to atrada.
Redžinalds Roberts Sleiters. Dzimis 1938., miris 1996. gadā. Dusi saldi.
Libija vēl un vēlreiz pārlasīja vienkāršo uzrakstu. Viņš bija miris nieka piecdesmit astoņu gadu vecumā, tāpat kā Marks. Taču tolaik viņa to bija turējusi par vecu. Libija bija uzskatījusi viņa piepešo nāvi no sirdslēkmes par veciem cilvēkiem parastu parādību. Tā nebija nāve pēc ilgākas slimības, kas būtu varējusi viņu iekārdināt atgriezties mājās, lai atvadītos. Viņa
