tālīnos šļakstus. Libiju pārņēma tik spēcīgs un visaptverošs izjūtu mutulis, ka likās – tas nospiedīs viņu uz ceļiem: bēdas, nožēla, mīlestības smeldze, vēsa vainas apziņa. Dažkārt, īsi pēc Marka nāves, Libija prātoja, kāpēc viņa vispār vēl ir dzīva. Kāpēc sāpes vēl nebija viņu nogalinājušas? Likās neiespējami, ka viņa spēja sajusties tik slikti un tomēr nenomirt no tā.
Par spīti visam, viņa turpināja dzīvot. Iekšēji salūzusi, taču vēl aizvien spējīga kustēties, spējīga ievilkt un izpūst elpu. Libija devās uz priekšu pa kapu rindu atpakaļ pie mašīnas, izklaidīgi lasīdama uzrakstus uz kapakmeņiem. Vairums vārdu bija nepazīstami. Taču vienu, zem koka plašajiem zariem viņa zināja ļoti labi. Endrū Nikolsons. Libija iedomājās, vai Džuljeta vēl aizvien apmeklē viņa kapavietu.
Libija iesēdās atpakaļ mašīnā. Šodien viņa vēl nespēja satikties ar Džuljetu. Šodien viņa tiks galā ar vienkāršo, taču neatliekamo uzdevumu apskatīt kotedžu, kuru Marks bija nopircis viņai – viņiem.
Viņa atpazina kotedžu, tiklīdz to ieraudzīja vienu pašu grantētā ceļa malā, kas veda uz bāku. Ne tikai pēc fotogrāfijas, kuru Marks viņai bija parādījis, bet pati pēc savas jaunības atmiņām. Libija sasprindzināja atmiņu, lai atcerētos vēsturi. Kotedža bija uzcelta četrdesmitajos gados kā jaunās bākas uzrauga mājvieta. Kamēr Libija dzīvoja Bākas līcī, kotedža stāvēja tukša. Pirāts Pīts bija izlēmis dzīvot bākā, kas bija deviņpadsmitā gadsimta relikts. Un nu domas par Pirātu Pītu uzvilnīja citas atmiņas. Libija kopā ar saviem pusaudžu draugiem mudināja cits citu aiziet pa taciņu līdz bākai un pieklauvēt pie durvīm. Ķiķinādami kā idioti. Kā Pirāts Pīts atrāva vaļā durvis, cik viņam bija gara bārda un ledainas acis. “Pie velna, jūs, sīkie, lieciet mani mierā!” Pirāts Pīts bija kļuvis par galveno varoni viņu naksnīgajos spoku stāstos. Protams, viņš nebija nekāds pirāts. Viņš bija tikai bākas uzraugs un varbūt arī vientuļš vecs vīrs.
Libija iegrieza automašīnu nezālēm pieaugušajā piebraucamajā ceļā un izslēdza motoru, lai tad vairākas minūtes nosēdētu, sažņaugusi stūri un ļaudama domām un atmiņām skaloties sev pāri. Somiņā atradās atslēgas – atslēgas, kuras viņa bija solījusies nekad neizmantot. Libija nopūtās. Tas nebija ietilpis viņas dzīves plānos šai nedēļai. Viņa nebija gaidījusi, ka atgriezīsies mājās sērās, bez darba, kotedžā, kas viņai piederēja, bet kuru viņa nekad nebija redzējusi no iekšpuses.
Marks bija braucis uz Kvīnslendu reizi gadā iepirkt opālus. Pirms sešiem gadiem viņš bija izmetis līkumu līdz netālajai Vinterbornu pludmalei, kas bija nosaukta par godu viņa ģimenei un kļuvusi par populāru niršanas vietu, pateicoties leģendārajiem dārgumiem, kurus viņa ģimene bija zaudējusi kuģa katastrofā divdesmitā gadsimta griežos. “Vai gan, būdams tur, es varēju neaizbraukt uz vietu, kur ir dzimusi un augusi mana mazulīte?” viņš bija sacījis. “Kotedža bija izlikta pārdošanai, un es gribēju kaut kādā veidā tev parādīt, cik ļoti tevi mīlu.”
Apspiedusi asaras, Libija paņēma somiņu un izkāpa no automašīnas. Pirmā atslēga, kuru viņa izmēģināja, derēja ārdurvju slēdzenei, un viņa iegāja iekšā.
Tur valdīja pelējums. Vecas lietas. Kodīgi putekļi. Logi bija klāti ar sāls kārtiņu, kas aizsedza skatu uz ārpasauli. Pirmais darāmais darbs: nomazgāt logus. Libija šķērsoja dzīvojamās istabas grīdu – brūnas flīzes, plāns brūns paklājs, vecs četrstūrains koka galds, neviena krēsla – un atbultēja alumīnija aizvirtņus. Ar zināmu piepūli viņa tos atvēra, ielaizdama iekšā jūras gaisu. Lai arī māja bija celta četrdesmitajos gados, iekārtojums pilnībā atbilda septiņdesmitajiem. Virtuves sols bija no koši zaļa lamināta, pie izlietnes bija izlīmētas sīkas flīzes dūņu krāsā. Gāzes plīti apvija zirnekļu tīkli un izraibināja tarakānu ekskrementi. Otrais darāmais darbs: izberzt visu ar profesionālu tīrīšanas līdzekli.
Īss gaitenis veda uz nožēlojamu vannas istabu, veļas mazgātavu ar sētas durvīm un divām guļamistabām. Pirmā, lielākā guļamistaba bija krāsota gaiši sārtos toņos. Gulta bija no kaļamās dzelzs, dubultplata, un matracis uz tās vēl aizvien atradās plastikāta iesaiņojumā. Ātri ielūkojusies skapjos, Libija atklāja tur gaiši zaļu gultas veļu, arī neizsaiņotu. Viņa apstājās un ievilka elpu.
Reiz viņi gandrīz bija atbraukuši. Marks bija izkārtojis brīvas dienas, Libija bija izvēlējusies guļamistabas krāsas. Šīs krāsas. Taču nedēļu pirms lidojuma viņa nobijās. “Dod man vēl pusgadu,” viņa bija sacījusi. “Es aizrakstīšu Džuljetai un noskaidrošu, ko viņa par to domā. Mums ir kārtojami veci rēķini.”
“Kādi veci rēķini?”
Tomēr viņa tā arī nebija spējusi pastāstīt. Viņu attiecības jau tā bija tik trauslas: ja Libija vārdos noformulētu savu vainas apziņu, vai Marka jūtas nekļūtu vēsākas? Pusgads pārvērtās gadā. Gads pārvērtās divos. Viņa nebija aizrakstījusi Džuljetai, un Marks bija pārstājis jautāt: varbūt viņš domāja, ka varēs pārliecināt Libiju mazpamazām laika gaitā. Taču laiks bija izbeidzies.
Otrā guļamistaba patiesībā nemaz nebija pietiekoši liela, lai kalpotu par guļamistabu. Drīzāk tas bija kabinets, kura sienu aizņēma atbīdāmi alumīnija logi. Tas bija iekārtots kā mākslinieka darbnīca: divi tukši audekli atradās uz molbertiem, pārklāti ar zirnekļu tīkliem. Tos ieraugot, Libija apsēdās uz grīdas un sāka raudāt.
Kad Marks bija nopircis kotedžu, viņa bija prātojusi, kāpēc viņš grib panākt atgriešanos vietā, kurā viņa bija zvērējusi neatgriezties. Taču Marks vēlējās vienīgi to, lai Libija atteiktos no sava darba reklāmas aģentūrā un tvertu dzīvi vienkāršāk, atpūstos un gleznotu, par ko viņa bija sapņojusi jau kopš bērnu dienām. Un te nu tas viss bija: maza kotedža, skats uz jūru, iespēja sākt visu no sākuma. Un Marks nekad neieraudzīs, cik viņa ir pateicīga, cik augstu novērtē šo mīlestības diktēto žestu.
Libija noraudāja veselu mūžību, tad piecēlās kājās un notrauca asaras no sejas. Viņa nospieda elektrības slēdzi: nekā. Elektrības nebija. Tad viņa atgriezās virtuvē. Ledusskapis bija atvērts un tukšs. Pieliekamais arī. Zem izlietnes nebija nekādu tīrāmo līdzekļu vai trauku lupatu. Viņai bija vajadzīgas pašas nepieciešamākās lietas. Tas nozīmēja braucienu uz universālveikalu. Jo ilgāk viņa atradīsies pilsētā, jo lielāks risks nejauši saskrieties ar māsu. Tomēr Libija vēl nespēja doties uz pansiju. Kārtīgs nakts miegs, un tad viņa to izdarīs. Noteikti.
Lipīgā tveice uzdzina viņai nogurumu. Libija vēlējās vienīgi saritināties un aizmigt. Taču viņai nācās pavadīt pēcpusdienu, savedot kārtībā virtuvi. Viņa pārģērbās bezpiedurkņu krekliņā un šortos, saņēma savus garos, melnos matus uz pakauša un centās saskrapstīt pēdējās enerģijas paliekas. Līdz saulrietam viņa bija pārklāta ar sviedriem un zirnekļu tīkliem. Libija apsvēra domu par dušu, taču tad atcerējās, ka atrodas pie jūras. Tāpēc viņa sameklēja peldkostīmu un devās uz pludmali.
Ilggadējā dzīvošana pilsētā tālu no jūras bija padarījusi viņu piesardzīgu. Ko tad, ja tur būs medūzas? Haizivis? Taču ūdens bija zilganzaļš, dzidrs un silts, skalojoties viņai visapkārt. Libija iegāja tajā līdz viduklim un tad ienira vilnī. Pastāvīgo viļņu šļakstīšanos aizstāja ūdens burbuļošana ausīs, un tad viņa atkal iznira, tverdama gaisu un smiedamās. Doma par to, ka viņa var atrasties ārā tik vēlā stundā vienā peldkostīmā, peldēdamās okeānā, bija smieklīga. Parīzē šajā laikā viņa būtu satuntulējusies cimdos un šallē, lai dotos atpakaļ uz metro,
