acis.
Kad viņa tās atkal atvēra, zvejnieks bija pazudis un krēsla sāka pārvērsties naktī. Viņa piecēlās, notrauca smiltis un devās atpakaļ uz kotedžu. Pludmali no civilizācijas nošķīra ar mangrovēm, banksijām un pandāniem apaugusi josla. Spokaini krabji steidzās projām, viņai dodoties pa smilšaino taciņu uz ielas pusi. Libija iegāja kotedžā un ar prieku konstatēja, ka pelējuma smaka ir pazudusi. Jūras brīze čabinājās pie logiem, liekot vieglajiem mežģīņu aizkariem noplivināties. Libija pagatavoja sviestmaizi ar zemesriekstu sviestu, ātri nomazgāja dušā sāli ar aukstu ūdeni un iedomājās, ka varētu novietot audeklus un atvērt dažas krāsu kārbas. Tomēr nogurumam bija citi plāni, un viņa ierāpās gultā.
Ap vienpadsmitiem vakarā Libija pamodās, prātodama, kas gan viņu ir izrāvis no miega. Automašīnas motors. Libija kādu laiku nogulēja, ieklausīdamās tumsā. Automašīna nebrauca projām un netuvojās, tā palika vienā un tajā pašā vietā.
Libija piecēlās un atvilka aizkara maliņu. Jā, automašīna atradās uz ceļa tieši pie viņas mājas. Ar ieslēgtiem starmešiem. Ar ieslēgtu motoru. Nekustēdamās. Libija ziņkārīgi nolūkojās uz to. Tad viņu pārņēma viegls satraukums. Bija pārāk tumšs, lai saskatītu, kas tā par mašīnu, nemaz nerunājot par numura zīmēm. Pagāja piecas minūtes. Desmit. Visbeidzot tā izbrauca uz ielas, apgriezās, riepām nošvīkstot uz grants, un aizrūcināja projām.
Trešā nodaļa
Šī nebija piemērota diena, lai uzņemtu visu māmiņu grupu. Čerila bija piezvanījusi septiņos un pavēstījusi, ka ir slima, un Džuljeta tā arī nebija varējusi sadzīt rokā Melodiju, lai viņa sāktu agrāk. Džuljeta rēķināja, ka, atstājot netīro veļu otrajā numurā, viņa tiks galā ar tējnīcu līdz pusdienlaikam, kad vajadzēja ierasties Melodijai. Tad pēc pusdienām viņa varēja uzkāpt augšā un noņemt gultasveļu, saklāt gultas, ātri iztīrīt vienīgo aizņemto numuru ar putekļu sūcēju un atrasties lejā līdz brīdim, kad sāksies rosība pēc skolas. Taču šis plāns derēja normālam rītam.
– Ceru, ka jūs neiebilstat, – sacīja jauna sieviete ar apaļu seju un tikpat apaļsejainu mazuli uz gurna, – taču mēs bijām plānojušas satikties pie manis, bet es aizmirsu, ka vajadzēja atnākt strādniekiem, lai iebūvētu man jaunu veļas skapi. Pārāk liels troksnis.
– Skaidrs, ka es neiebilstu, – Džuljeta smaidīdama sacīja, izmisīgi rēķinādama prātā. Viņas bija divpadsmit. Pat tad, ja ikviena pasūtīs plācenīšus ar ievārījumu un krēmu, vēl atliks četrpadsmit plācenīši regulārajiem klientiem. Vai viņai nevajadzētu jau tagad iejaut mīklu rezervei? Pirms vēl viņas visas ir sākušas lūgt sasildīt pudelītes un pagatavot kafijas divpadsmit dažādos veidos?
Džuljetai neatlika laika atrisināt šo jautājumu. Pasūtījumi sāka pienākt, un viņa sāka skraidīt – uzmanīgi un graciozi – starp galdiņiem un virtuvi, ar nožēlu uzlūkodama četrus neizsaiņotos maizes klaipus, kas bija novietoti pusdienu sviestmaižu gatavošanai. Šodien bija paredzams gatavais murgs, un tur nekā nevarēja darīt. Viņai nāksies vienkārši nodurt galvu un smagi strādāt. Laimīgā kārtā pie smagas strādāšanas Džuljeta bija pieradusi. Viņa saņēma savus garos, brūnos matus zirgastē un ķērās klāt.
“Džuljetas pansija un tējnīca” jeb, kā viņas uzņēmumu parasti dēvēja, “Pie Džuljetas”, bija gluži populārs iestādījums, zināmā mērā pateicoties atrašanās vietai: tieši pludmalē, ar plašu koka verandu, kur mazuļi varēja barot kaijas un steidzīgās mātes atpūtināt savas miega bada nomocītās acis, noraugoties uz jūru. Taču uzņēmuma veiksme galvenokārt bija Džuljetas nopelns. “Viņa ir brīnums, šī Džuljeta,” viņa bieži dzirdēja ļaudis runājam. Pāris reižu viņa bija dzirdējusi arī izteicienu: “Precējusies ar darbu”, taču tikai pēc tam, kad bija noraidījusi seržanta Skota Leisija, bijušā skolas klauna uzmanības apliecinājumus; tagad viņš rūpējās par likuma ievērošanu, strādājot vietējā policijas iecirknī. Taču Džuljeta nebija nedz brīnums, nedz arī precējusies ar darbu. Kad pirms piecpadsmit gadiem bija nomiris tēvs, atstājot šo uzņēmumu, kādam nācās pārņemt vadību. Viņai tolaik bija tikai divdesmit trīs gadi, taču Džuljeta zināja, ka neļaus tēva darbam aiziet zudībā. Viņa bija pievienojusi pansijai tējnīcu, nosaukusi to “Pie Džuljetas” un nebija paņēmusi nevienu pašu brīvdienu kopš tā laika. Pat atrazdamās trīs nedēļas garā meditācijas retrītā Jaunzēlandē, viņa zvanīja Čerilai katru dienu, lai visu pārbaudītu, atrisinātu problēmas un pievienotu jaunus punktus milzīgi garajam darāmo darbu sarakstam pēc atgriešanās.
Pusvienpadsmitos, kad Melodija novāca galdiņus verandā un Džuljeta drudžaini gatavoja sviestmaizes, un kaut kur fonā zvanīja neatbildēts telefons, atskanēja durvju zvans, un Džuljeta nodomāja: lūdzu, kaut nu tas nebūtu vēl kāds klients. Dod man desmit minūtes šo sviestmaižu pagatavošanai.
Taču tad Melodija ienāca pa virtuves durvīm un sacīja:
– Džuljeta, kāds grib tevi satikt.
Džuljeta pacēla galvu, noslaucīdama sviedrus no pieres ar plaukstas virspusi un nopūzdama atrisušu matu šķipsnu no acīm.
– Kurš?
– Viņa teica, ka viņu saucot Libija.
Par spīti virtuvē valdošajai lipīgajai tveicei, viss Džuljetas ķermenis kļuva auksts.
– Nē. Tu esi pārliecināta?
Melodija runāja piesardzīgi.
– Tā viņa teica. Vai viss kārtībā?
Džuljeta nekad nelamājās. Ne tāpēc, ka viņa būtu klīrīga, bet tāpēc, ka šie vārdi bieži tika izrunāti ar tādām dusmām un rupjību, ka tas lika viņai sarauties. Taču šoreiz, nolikdama sviesta nazi un piespiezdama plaukstas pie nerūsējošā tērauda darba virsmas, viņa iekliedzās:
– Sūūūūds.
Melodija, kurai bija tikai deviņpadsmit gadu un kura nu bija drīzāk izbiedēta nekā izbrīnīta, atkāpās.
– Viss kārtībā, es viņai pateikšu, ka tu esi pārāk aizņemta, lai šobrīd satiktos ar viņu.
Džuljeta noraisīja priekšautu.
– Nē, nē. Es ar viņu satikšos. Viņa ir mana māsa. Tā, kuru es neesmu redzējusi divdesmit gadus. – Viņas sirds strauji pukstēja. Divdesmit gadi. Kopš… Džuljeta papurināja galvu. – Te būs, – viņa noteica, pasniegdama Melodijai priekšautu. – Pagatavo četras ar šķiņķi un salātiem, četras ar tītara gaļu, Šveices sieru un dzērvenēm, un četras… ak, iedarbini iztēli. Kur viņa ir?
– Ārā verandā. Es vēl neesmu sakopusi pēc māmiņu grupas.
Džuljeta ar grūtībām norija siekalas. Viņas mute bija izkaltusi. Viņa izgāja pa virpuļdurvīm, šķērsoja ar paklājiem izklāto tējnīcas grīdu un izgāja verandā. Libija sēdēja ar muguru pret Džuljetu, ģērbusies kokvilnas blūzē un pēc izskata dārgos džinsos, melnajiem matiem mirdzot saulē. Džuljeta nedroši pieskārās pašas sasvīdušajiem matiem, kas bija saņemti uz pakauša. Visapkārt atradās ar tukšām krūzēm un šķīvjiem, un karotēm apkrauti galdiņi. Kaijas mielojās ar mazuļu nomestajām ēdienu atliekām. Džuljeta tās padzina, sasitot plaukstas.
