šampanieša un uzsauks tostu par godu viņas jaunajai darbnīcai viņu abu pludmales kotedžā. Taču savā spītībā un bailēs Libija bija atteikusies ierasties šeit kopā ar viņu. Nu viņš bija miris. Nu bija par vēlu Markam pavēstīt, cik pateicīga viņa jūtas par drauga augstsirdību un īpaši par to, ka viņš bija nopietni uztvēris Libijas sapni par gleznošanu.
Kad sākās pamatīgs lietus, viņa atcerējās, ka visi logi ir vaļā, tāpēc paķēra lukturīti un aizsteidzās uz dzīvojamo istabu un virtuvi. Vējš bija kļuvis brāzmains, savīdams aizkarus mezglos, un tajā jautās lietus saldenā, miklā smarža. Libija aizvēra logus un palika lipīgā mitrumā. Viņai gribējās atkal atvērt logus, taču Libija zināja, ka tad no rīta nāksies tikt galā ar lietus ūdeni. Viņa devās uz mājas otru pusi un atvēra ārdurvis. No šejienes viņa saskatīja apmākušās debesis, neizmirkdama lietū, tāpēc kādu laiku vēroja, kā zibens uzplaiksnī un kā koki lokās līdzi vējam. Tad viņa paraudzījās augšup uz bāku.
Vienā no logiem zibēja blāva gaisma. Libija piemiedza acis, juzdamās pārliecināta, ka viņai rēgojas. Skaidrs, ka bāka bija tukša. Taču tur neapšaubāmi bija gaisma, tāda kā svece. Kurš atradās bākā ar sveci šajā nakts stundā? Libija juta, kā pakrūtē iezogas bailes, atceroties, cik spokaina bāka viņai bija likusies pirms visiem šiem gadiem. Pirāts Pīts bija atstājis garu ēnu.
Nē, nogurums un vētra bija padarījusi viņu nervozu. Libija devās atpakaļ gultā, nometa palagus un gulēja kaila un neapsegta lipīgajā siltumā. Viņa negulēja labi, sapņojot par raustīgām gaismām logos un aukstu okeānu, kas gaudoja kā milzu nezvērs.
Ceturtā nodaļa
Izabellai nekas cits neatliek kā uzticēties jūrai. Zem kājām nav zemes, tāpēc viņa vieglītēm saliec kāju pirkstus uz enkura nojumes dēļiem, vērodama, kā lieli viļņi skalojas apakšā. Saule ir spoža, un vējš purina buras un drebina klivāžu. Viņa klusītēm lūdzas okeānam: dāvā mums drošību, mēs neesam zivis, mēs esam vīrieši un sievietes, un atrodamies tālu no cietzemes. Katru rītu viņa nāk šurp un skaita savu mazo lūgšanu gan labā, gan sliktā laikā. Pagaidām viņi ir drošībā. Un, lai arī ar prātu viņa zina, ka šī lūgšana nav īstais iemesls, kāpēc viņi ir drošībā, nez kāpēc Izabella tik un tā sirds māņticīgākajā stūrītī perina tādas domas.
– Kārtējā izrāde, Izabella?
Izabella pagriežas. Viņas vīrs Arturs stāv dažu soļu attālumā pie kabīnes. Viņa rokas ir sakrustotas un piere zem bezkrāsainajiem matiem saraukta. Vai varbūt tā ir viņa ierastā sejas izteiksme, vismaz sarunājoties ar sievu.
– Neraizējies, – viņa saka, neapšaubāmi par daudz nekaunīgi, lai viņam tas patiktu, – neviens mani nedzird.
– Viņi visi zina, ka tu te stāvi un kustini lūpas, sarunājoties ar debesīm.
– Patiesībā es runājos ar okeānu, – viņa saka, dodamās uz kāpnēm.
– Kurpes, Izabella. Kur ir tavas kurpes?
Kurpes. Šodien tās ir viņas kurpes. Vakar tie bija izspūrušie mati. Aizvakar cimdi. Cimdi! Kāpēc uzstāt, ka sievai jāģērbjas tā, it kā viņi grasītos doties uz tēju, kamēr viņa vēlas vienīgi uzkāpt augšā uz klāja, lai ieelpotu svaigu gaisu un pasildītos saules staros? Neviens uz šī sasodītā kuģa neraizējas par to, kas viņai mugurā.
– Manas kurpes ir mūsu kabīnē, Artur, – Izabella atbild.
– Paņem tās. Uzauj kājās. Varu pieciest, ka tu staigā bez cepures un cimdiem, taču kurpes ir nepieciešamība. – Artura skatiens ierasti pievēršas melnajai lentītei ap sievas rokas locītavu. Viņa sejas krāsa, kas parasti ir sārta, pārvēršas tumši sarkanā.
Izabella pārsedz to ar piedurkni. Viņa negrib šodien par to strīdēties. Kāpēc tu valkā to veco krāmu? Vinterbornu juvelieru firma ir slavena, bet tu valkā lentīti? Tu nevalkā pat savu laulības gredzenu. Izabella negrib viņam atkal stāstīt, ka laulības gredzens viņai neder, jo viņai ir aizdomas, ka vīrs tīšām to izgatavojis tik mazu, cerēdams, ka to nevarēs novilkt no pirksta.
Viņš viegli pašūpo galvu.
– Pievērs uzmanību tam, kā tu izskaties, Izabella. Atceries Vinterbornu vārdu.
– Labi, Artur. – Viņai nerūp Vinterbornu vārds un gandrīz nemaz nerūp tas, ko domā vīrs. Agrāk Izabella bija tāda pati kā citas sievietes: reiz viņai bija maiga sirds. Taču laiks un bēdas ir notrulinājušas viņas labo gribu un padarījušas to tik plānu, ka tā ir gandrīz izzudusi. Izabella dodas lejā, īsti negrasīdamās meklēt kurpes, un pavilcinās pie salona durvīm. No šejienes iespējams saskatīt kuģa tumšo pakaļgalu, kas ir tik pilns ar sprostā iedzītu nomāktību un nemazgātu vīriešu ķermeņu izgarojumiem, ka Izabella tik tikko spēj ievilkt elpu. Kuģi apkalpo septiņpadsmit komandas locekļi, un pat tagad, pēc astoņām jūrā pavadītām nedēļām viņa nespēj nosaukt nevienu pašu, ja neskaita kapteini un pirmo palīgu. Matrožu raupjā vīrišķība viņu reizē biedē un saista. Megija, kura sēž salonā un ada, pasauc viņu.
– Izabella?
Izabella pagriežas un uzsmaida draudzenei. Kuģis nav piemērota vieta sievietei, taču divām sievietēm tas ir paciešams.
– Kurpes, – viņa saka.
Megija novaibstās, saraukdama savu glīto deguntiņu.
– Jā, visiem ir jāvalkā kurpes. Visur ir asi un raupji priekšmeti.
– Ir daudz vieglāk kāpt pa kāpnēm bez tām. – Kāpnes starp galveno klāju un starpklāju vairāk līdzinās sastatnēm. Šeit, salonā, ir gaiši, pateicoties mazajiem, apaļajiem iluminatoriem. Tas pat mazliet atgādina civilizētu komfortu ar savu mahagonija pusdienu galdu, izšūtajiem spilveniem, lampas abažūru. Kapteiņa rakstāmgalds ir glīti novietots zem iluminatora. Grāmatas un kartes, lai gan Izabella justos pārsteigta, ja kapteinis lasītu, un vēl vairāk pārsteigta, ja viņš prastu nolasīt karti, ņemot vērā biedējošo viskija kvantumu, ko viņš iztukšo katru dienu. Izabella, vēl aizvien bez kurpēm, apsēžas līdzās Megijai un paņem savu šuvekli.
– Un tomēr, – Megija saka, – tu taču negribēsi uzkāpt naglai. Būs daudz vairāk asiņu nekā tad, ja nokritīsi pa kāpnēm. – Viņa runā ar tāda cilvēka gurdo autoritāti, kurš ir daudz ceļojis un redzējis daudz ievainojumu uz kuģa klāja. Un tā patiešām ir. Megija Vaitaveja ir viens no iemesliem, kāpēc Izabella ir te. Megija bieži ceļo kopā ar savu vīru, kapteini, un ilgojas pēc sievietes sabiedrības. Dzīve uz kravas kuģa klāja nav dabiska vide sievietei, un Megija jau gadiem ilgi lūgusi Izabellai pievienoties viņiem ceļojumā. Arturs un kapteinis ir veci skolasbiedri. Izabella iepazinās ar Megiju savā kāzu dienā, un viņai Megija vienmēr ir patikusi vai arī bijis viņas žēl, bet, iespējams, viņa jutusi gan patiku, gan nožēlu vienlaikus.
Protams, otrs Izabellas klātbūtnes iemesls ir parlamentāriešu zizlis. Karalienes pasūtīts, Artura Vinterborna uzzīmēts, ar mīlestību pagatavots uz britu zemes un vests uz Sidneju, kur tas tiks pasniegts jaunajai Austrālijas valdībai par godu federācijas dibināšanai. Arturs vēlējās pats to pavadīt, tāpēc viņam līdzi devās arī Izabella. Labāk nekā palikt Somersetā par upuri viņa indīgajai ģimenei.
