noteica ar savu uzvarošo smaidu, kas izkausēja ikviena zēna sirdi tuvējā apkārtnē. Ikviena, izņemot Endiju. Viņa papleta rokas. – Laika starpība. Es nedomāju īsti sakarīgi. Man vajadzēja piezvanīt.
– Man ir brīvas istabas, bet tās vēl nav gatavas. Rīta cēliens bija ļoti aizņemts, un…
– Man nav vajadzīga istaba. Viss kārtībā.
– Tad kur tu esi apmetusies? – Ja māsa būtu rezervējusi dzīvokli pie kāda no brīvdienu mājokļu izīrētājiem, viņai to būtu pavēstījuši.
– Bākas kotedžā kalna galā. Paklau, apsēdīsimies un aprunāsimies.
Libijas nespēja saskatīt, ka Džuljeta ir aizņemta, koda kaulā.
– Es nevaru. Ir jau gandrīz pusdienlaiks, un man ir daudz darba. Tā kotedža netiek izīrēta. To nopirka kāds angļu uzņēmējs.
– Viņš bija mans draugs.
– Piedošanu, Džuljeta?
Džuljeta pagriezās. Durvīs stāvēja Melodija.
– Man nupat zvanīja Bākas līča dāmu grāmatu klubs. Viņas grib iegriezties uz tēju pusdivos. Kopā astoņpadsmit cilvēki.
Džuljetas pleci saguma. Viņa atkal pievērsās Libijai.
– Piedod, bet es nevaru apsēsties un aprunāties.
Libijas acu zīlītes sašaurinājās. Viņa jutās aizvainota. Džuljeta nocietinājās. Ja viņa neredzēja, ka uzrasties sastrēgumstundā pēc divdesmit gadiem ir slikta doma, tad tā nebija Džuljetas problēma.
– Cik ilgi tu paliksi? Varbūt varam aprunāties kādā brīdī, kad nebūšu tik aizņemta?
– Protams, – Libija noteica, uzmezdama somu plecā.
Džuljeta noskatījās, kā viņa aiziet. Rūgtuma, nožēlas, bēdu un baiļu gadi lika par sevi manīt. Tomēr viņa bija pārāk aizņemta, lai par to aizdomātos.
Bākas līča sērfotāju kluba “Ledlauzis” zāle bija tā, kur notika visas kāzu pieņemšanas, “Melburnas kausa” pusdienas un pašvaldības iedzīvotāju tikšanās. Džuljetas pirmais darbs pusaudzes vecumā bija apkalpošana “Ledlauža” zālē: iznēsāt maizītes un otra lētākā šampanieša glāzes. Tomēr šovakar viņa sēdēja uz cietajiem plastmasas krēsliem starp divpadsmit citiem pašvaldības aktīvistiem un klausījās, kā runā glītais, glumais zutis, vārdā Tristans Katervuds. Viņš pārstāvēja uzņēmumu, ko sauca Ashley-Harris Holdings, kas jau gadiem ilgi gluži kā vilks bija riņķojis ap Bākas līci. Visus uzņēmuma piedāvājumus grāfistes padome apcirta pašā saknē: astoņstāvu tūristu atpūtas komplekss, piecstāvu tūristu atpūtas komplekss un pēdējoreiz trīsstāvu tūristu atpūtas komplekss. Tomēr izskatījās, ka Katervuds un viņa kolēģi nespēj saprast šo vēstījumu: neviens nevēlas tūristu atpūtas kompleksu Bākas līcī.
Taču tā nebija pilnīga taisnība. Daži uzskatīja, ka kārtīgs tūristu atpūtas komplekss ar sporta zāli un neregulāras formas baseinu, ar salmiem apjumtām lapenēm un spēļu mašīnām bārā panāks, lai Bākas līcis tiek iezīmēts kartēs. Tad tā vairs nebūs miegaina pilsētiņa ar brīvdienu mājām un ģimenes viesnīciņām, kas apkalpoja nelielo tūristu plūsmu. Liela plūsma, liela nauda.
Taču Džuljeta nevēlējās lielu plūsmu līcī. Liela plūsma nozīmēja ķēdes veikalus, un viņa baidījās, ka atrodas tikai vienas ķēdes kafejnīcas attālumā no sava uzņēmuma zaudēšanas. Šī doma lika viņas pēdām iekņudēties, it kā viņa kristu. Visi zināja, ka “Pie Džuljetas” gatavoja labāko kafiju pilsētā. Viņas brokastis bija slavenas. Tomēr tumšākajos iztēles stūrīšos Džuljeta redzēja, kā klienti viņu pamet, lai sēdētu pie finiera un hroma galdiņiem un dzertu kafiju ar pienu no krūzītēm ar logotipu, kamēr viņa uzturēs četras tukšas viesu istabas un ceps nevienam nevajadzīgus plāceņus.
Viņa nodrebinājās. Laikam kondicionētājs noregulēts uz pārāk lielu aukstumu.
Ilgtspējīgs. Tas bija vārds, kuru Tristans Katervuds visu laiku piesauca, itin kā zinātu, ko tas nozīmē. It kā viņam būtu kāda nojausma par to, kas ir mazas piejūras pilsētiņas smalki sabalansētā ekosistēma un cik viegli to iespējams izjaukt.
– Mēs esam ieklausījušies jūsu raizēs un ļoti smagi strādājam, lai sagatavotu ilgtspējīgu Bākas līča nākotnes vīziju, maksimizējot plusus jūsu pašvaldībai un mūsu investoriem. – Dramatiskie uzsvari bija aizvainojoši: it kā viņš runātu ar kurlu pensionāru baru.
Džuljeta paraudzījās apkārt. Nu, tur bija daži kurli pensionāri, un tomēr…
Ashley-Harris allaž pasniedza tēju un cepumus pēc šīm apspriežu reizēm, taču Džuljeta nekad nevarēja piespiest sevi palikt un papļāpāt pēc tam. Tējas maisiņi un veikalā pirktie cepumi viņai bija apvainojums. Vai viņiem nāktos tik grūti iegādāties vietējos produktus? Viņa izgāja cauri bāram, saņemdamās, lai neapstātos un neiztukšotu kādu viskija mēriņu, un devās cauri parkam uz pludmali, lai izvēdinātu galvu pirms atgriešanās darbā. Kāpēc gan viņa sevi mocīja ar šīm apspriedēm? Tās allaž atstāja skāņu garšu mutē, kas nepazuda vairākas dienas. Gan Ashley-Harris Holdings atradīs kādu iespēju, kā uzbūvēt savu tūristu atpūtas kompleksu. Viņi atradīs zemes gabalu un veidu, kā pielabināties padomei, un nākotne atnāks ar augstiem paisuma viļņiem, kas būs mutuļojoši un neizbēgami un vilks Džuljetu turp, kur viņa nevēlējās nonākt.
Priekšā viņa saskatīja liedagā kādu tumšu apveidu. Sākumā Džuljeta nodomāja, ka kāds ir atstājis smiltīs savas drēbes, dodoties peldēties, taču, pienākot tuvāk, viņa ieraudzīja lielu jūras bruņrupuci.
Džuljeta aizturēja elpu un metās uz tā pusi. Daudzējādā ziņā būtu daudz sliktāk, ja tas vēl būtu dzīvs. Tik liels bruņrupucis būs pārāk smags, lai viņa spētu to pacelt, un, ja tas bija pietiekoši slims, lai ļautu izskalot sevi malā, tad droši vien nebūtu spējīgs izdzīvot. Taču šis bruņrupucis jau bija miris, ar neredzīgām melnām acīm un zila plastmasas iepirkumu tīkliņa stūri, kas rēgojās ārā no tā mutes. Tas bija noturējis tīkliņu par medūzu un tad aizrijies ar to. Atkritumi, it īpaši plastmasas atkritumi, bija galvenais jūras bruņrupuču nāves cēlonis šajā apvidū.
Džuljeta nožēloja, ka Tristans Katervuds šobrīd nestāv viņai līdzās.
– Ilgtspējīgs, Tristan? – viņa būtu jautājusi. – Kā jūs atturēsiet visus tos tūristus no tā, lai viņi negribot nenogalinātu mūsu dzimtās jūras bagātības?
Džuljeta nopūtās, pievērsdama skatienu jūrai. Vējiņš noplivināja viņas garos, brūnos matus un saraustīja vaļīgo kokvilnas kleitu. Viņa nesaprata, kāpēc visu pasauli tā kārdināja domas par kaut ko lielāku, labāku, apjomīgāku. Kāpēc viss nevarēja palikt tāds pats kā agrāk? Viņa pameta skatienu uz vecās bākas pusi, iedomādamās par Libiju. Bākas līcis allaž bija par mazu viņai, un Džuljeta bija ļoti priecājusies pēc māsas aizbraukšanas. Viņa negaidīja māsu atgriežamies. Viņa vēl aizvien te neiederējās ar saviem spīdīgi melnajiem matiem un balto ādu bez krunkām, kas izskatījās tā, it kā viņa
