zina, ka viņas kārtas sievietei vajadzētu Harova kungu nevērīgi noraidīt, nepievēršot citu uzmanību sava vīra privātajām lietām. Taču viņa nesaskata lielu jēgu šādā pieklājībā.
– Jā. Es paskaidroju, taču viņš ir nikns muļķis.
– Es jūtos briesmīgi, – viņš saka. – Vai vēlaties, lai es ar viņu parunātu?
– Nē, tas tikai padarīs visu vēl ļaunāku.
Viņš paraugās apkārt.
– Ja ir kaut kas, ko es varētu izdarīt… Jūsu zaudējums mani dziļi aizkustināja.
– Un mani jūsējais, – Izabella visā nopietnībā nosaka. Viņas sirdī iekvēlojas neliela oglīte, iezaigojas cerību stariņš. Varbūt sasalums tomēr nav mūžīgs.
– Piedodiet, ka man vajadzēja tik ilgu laiku, lai saprastu, kas ir noticis. Mēs esam visai pamatīgi noskrējušies laika apstākļu dēļ.
Laika apstākļu pieminēšana liek Izabellai sajusties mazliet neomulīgi. Viņa apjauš, ka iepriekšējā naktī ir sapņojusi par to, kā pelēka jūra ceļas augšup un augšup, cauri dēļiem, cauri kajītei, pārklādama Artura koju un tad tikdama līdz viņas palagiem, aiznesot sev līdzi melno lenti, kamēr viņa cenšas to sasniegt ar rokām, kas kļuvušas tikpat slīdīgas kā zivs spuras. Jā, viņa ir domājusi par laika apstākļiem. Ja vien viņa varētu nokļūt uz augšējā klāja un aprunāties ar jūru.
– Bet laiks taču ir normāls? Šai pasaules daļai šajā gadalaikā?
Harova kungs papurina galvu.
– Man jāteic, Vinterbornas kundze, ka mēs ar kapteini nespējam nonākt pie vienota viedokļa. Man šķiet, ka tuvumā ir viesuļvētra. Viņš iebilst, ka tagad jau par vēlu viesuļvētrām, bet… – Viņš pieklusina balsi. – Kapteinim Vaitavejam nepatīk slikts laiks.
Izabellas ādu nokņudina ledainas skudriņas.
– Tad kāpēc viņš uzstāj, ka mums jāturpina ceļš? Vai mums nevajadzētu iegriezties ostā, līdz būsim droši, ka tā nav viesuļvētra?
– Viņš cīnās ar savu nepatiku pret sliktiem laika apstākļiem, izliekoties, ka nekas tāds nenotiek. – Harova kungs sakniebj lūpas pēc šī teikuma izrunāšanas, kas liecina, ka, viņaprāt, viņš ir pateicis par daudz un par sliktu kapteinim. – Neraizējieties. Mēs visi esam krietni vīri, un būsim drošībā.
– Kapteinis pārāk daudz dzer, – Izabella nosaka.
Harova kunga atbilde ir gandrīz ideāls kapteiņa balss atdarinājums.
– Tā es atbrīvojos no mezgliem kuņģī.
– Tas daudzums, ko esmu redzējusi viņu patērējam pie vakariņām, norāda uz lielu mezglu skaitu.
Harova kungs mēģina pasmaidīt.
– Kā jau teicu, neraizējieties. Lai vīrieši uz klāja domā par laika apstākļiem, bet jūs domājiet par savām darīšanām uz apakšējā klāja. – Tad balsis gaiteņa otrā galā liek viņam aši atkāpties, bez neviena atvadu vārda.
Izabella saņemas, lai dotos uz salonu, un apstājas pie kartes, kas izklāta uz kapteiņa galda. Kapteinis Frānsiss Vaitavejs ir apceļojis visu zemeslodi, no ziemeļiem uz dienvidiem un no austrumiem uz rietumiem divdesmit gadu laikā. Cik Izabellai zināms, viņš allaž ir krietni dzēris, viņš ir ticis galā ar sliktiem laika apstākļiem un allaž atgriezies Anglijā sveiks un vesels. Ja viņš apgalvo, ka šogad jau ir par vēlu viesuļvētrām, tad droši vien viņam ir taisnība. Galu galā Harova kungs ir tikai dažus gadus vecāks par Izabellu pašu. Viņa nolūkojas uz pustukšo viskija karafi. Cik daudzas reizes viņa ir redzējusi to piepildītu un tad atkal iztukšotu? Viņas pirksti pieskaras Austrālijas austrumu piekrastei, kas izskatās gaiši sārta salīdzinājumā ar tirkīzzilo jūru. Viņi atrodas kaut kur te. Taču uz šīs kartes nav redzami negaisa mākoņi, un jūra ir plakana un mierīga gluži kā zārka vāks.
Izabella domā, ka ir palikusi viena. Brokastis ir paēstas, un laika apstākļi uzdzen viņai nelabumu. Jūra viņus ceļ augšā un lejā, atkal un atkal. Viņa ir ieslodzīta uz apakšējā klāja, taču nespēj izturēt kārtējo vientuļo dienu savā kajītē, un viņai ir jāizvairās no Megijas un Artura, tāpēc Izabella dodas pastaigā līdz kuģa tumšajam pakaļgalam. Viņa ir paņēmusi līdzi savu tintes pildspalvu un sarakstu. Izabella cer kaut kur sameklēt pietiekoši klusu vietiņu prom no pārējo acīm, lai saskaitītu savu dārglietu vērtību un to, cik naudas viņai vajadzēs ceļojumam uz Ņujorku, ēdienam, autobusiem… Izskatās, ka tas prasīs lielu sagatavošanos, un naktīs domas neļauj Izabellai aizmigt. To sarakstīšana uz papīra palīdzēs. Turklāt tas ļaus viņai novērst domas no laika apstākļiem.
Visa apkalpe atrodas uz klāja un noņemas ap burām. Izabella dodas uz kravas nodalījumu un apsēžas uz flīžu kaudzes, kas pārklātas ar virvju tīklu. Gaisma ir krēslaina, tomēr viņa nogludina savu sarakstu klēpī un sāk rakstīt piezīmes.
Kuģis nodrebinās un noraustās. Izabella dziļi ievelk elpu un turpina savu darāmo.
Viņas jutekļi saasinās. Piepeši Izabella saprot, ka viņa nav viena. Viņa paceļ galvu, ar roku instinktīvi aizsegdama lapu, uz kuras tikko ir rakstījusi.
– Rakstāt mīlestības vēstuli, Vinterborna kundze? – jautā kapteinis Vaitavejs.
Izabella ātri saloka lapu.
– Nē, nepavisam. Es sastādu sarakstu.
– Kādu?
– Ar privātām domām, – viņa atbild. – Nekā tāda, kas varētu jūs ieinteresēt. – Izabella paraugās uz viņu tumsā. Viņš jau ir piedzēries. – Kāpēc jūs neatrodaties uz klāja kopā ar pārējiem?
– Atnācu palūkoties, vai krava nav izkustējusies. Mēs tikām krietni sadrebināti.
– Es to jutu. – Izabellai gribas pajautāt, kāpēc viņš ir atnācis pats, nevis atsūtījis kādu no apkalpes, taču atbilde skanētu, ka viņš bijis noreibis vai slinks, vai nobijies no sliktajiem laika apstākļiem un vēlējies izlikties, ka nekas tāds nenotiek. Viņš šeit ir tāpēc, ka ir neprasmīgs, un neviens vīrietis nemūžam neko tādu neatzīs.
Kapteiņa skatiens vēl nav novērsies no papīra Izabellas rokā.
– Kādus noslēpumus jūs tur glabājat, Izabella? – viņš jautā.
– Tie nav noslēpumi.
Kapteinis pastiepj roku un aicina pasniegt viņam papīra lapu.
– Tas ir personiski.
Viņš slienas Izabellai pāri, sešas pēdas garš, gaļīgs vīrs ar brendija dvingu elpā, un Izabellas prātā mostas briesmīgas atmiņas. Viņa paver muti, lai iebilstu, taču ārā izlaužas tikai kluss čuksts.
Atmiņu uzplaiksnījums: ziemas dārzs viņas vīramātes mājās. Agrs rīts, kad vēl neviens nav pamodies. Viņas sirds vēl aizvien ir bēdu sagrauzta,
