Viņa apēd visas zemē sakritušās ogas un tad noplūc vēl dažas no krūma. Noplūktās izrādās cietas un skābas. Viņa dodas dziļāk mežā, meklēdama citus nokritušus augļus. Viņas vēders rūc. Ogu sauja nespēs dāvāt viņai sātu, taču Izabella vismaz būs kaut ko ieēdusi.
Saule debesīs sāk karsēt, un Izabella nevar izturēt sviedru pilēšanu zem krūtīm. Viņas mugura sāp, tāpēc Izabella atraisa lādi un novieto to starp tumšajām koku saknēm. Viņa apsēžas uz tās, cenzdamās novietot savas apdegušās rokas raibajā ēnā.
Kustība lapās, nozib kaut kas balts. Izabella piesardzīgi palūkojas, tad pieceļas un dodas pie tā. Tā ir kaija: ievainota vai veca, tā plivina vienu spārnu, nespēdama aizlidot vai pavirzīties tālāk no viņas.
Instinkts uzveic visu. Izabella nav ēdusi neko citu kā vien ogas četras dienas. Viņa meklē akmeni, atrod to un, pievērusi acis, triec to pret putna vieglo galvaskausu. Tas pārstāj plivināt spārnus.
Izabellas kuņģis sažņaudzas, iedomājoties, ko viņa ir izdarījusi. Viņa nekad nevienu nav nogalinājusi, un šajā novārdzinātajā, nestabilajā stāvoklī viņas sirds iesāpas par kaiju, par tās centieniem izdzīvot, par tās briesmīgo nāvi. Izabella notupstas līdzās putna sakropļotajam līķim, saķērusi galvu ar rokām, un šņukst. Šņuksti pāršķeļ svaigo jūras gaisu, nodun cauri dzelkšņainajam mežam, iesūcas zemē un liek tai sagrīļoties.
Izsalkums viņai atgādina, ka jābeidz raudāt. Ir jādzīvo tālāk. Izabella satver putnu aiz kājām un viegli nogulda uz krūtīm, cenzdamās neskatīties uz to. Viņa ir redzējusi, kā virēja noplūc un izķidā putnu, tāpēc aptuveni zina, kas darāms. Taču viņa nekad nav iekūrusi uguni. Izabella koncentrējas katram uzdevumam. Viņa sameklē akmeņus, lai izveidotu norobežojumu, sameklē iekurus, sameklē pāris sausus žagarus, ko berzēt vienu pret otru. Uz viņas rokām ir asinis, un viņa sev liek nebūt cimperlīgai: asinis allaž pieder pie ēšanas. Tās regulāri tiek izlietas virtuvēs visā pasaulē. Izabella saberzē žagarus, viņa berzē žagarus, berzē žagarus. Nekas nenotiek. Viņa mēģina vēlreiz. Izabella notupstas un izgrūž vilšanās pilnu kliedzienu, kas aizķeras viņai kaklā. Viņa berzē žagarus. Kur ir uguns? Kur ir tā sasodītā uguns?
Troksnis. Viņa iztrūkstas un apmetas apkārt.
Suns. Nē, vilks. Kaut kas vidējs starp suni un vilku stāv lādei otrā pusē. Viņa to ierauga, paskatās uz savu beigto kaiju un metas uz priekšu.
Savvaļas suns arī metas uz priekšu. Tā žokļi atplešas, lai paķertu kaiju tieši tajā brīdī, kad Izabellas roka pieskaras tās vieglajām spalvām. Savvaļas suns nevilcinās. Tas nomet putnu un iecērt savus spēcīgos, asos žokļus viņas rokā. Izabella iekliedzas. Asas, svelošas sāpes. Viņa cenšas atraut roku, taču savvaļas suns to ir spēcīgi satvēris. Izabella atvēzē otru roku, izveido dūri un sit savvaļas sunim pa galvu. Tas palaiž vaļā viņas roku, Izabella atlec nostāk, un suns ir prom – ar beigto kaiju mutē.
– Nē! – viņa iekliedzas. – Nē, nē, nē! – Asinis plūst no viņas savainotās rokas: nezvēra žoklis ir iespiedies viņas saules apdedzinātajā ādā. Izabella noņem apsēju no galvas un aptin ar to roku, lai apturētu asinis. Tukšums iekšā un tukšums ārā. Viss ir tukšs. Viņa smagnēji sabrūk pār lādi un nekustas.
Kad pienāk vakars, prāts sāk izspēlēt ar Izabellu jokus, jo viņai šķiet, ka var saost ceptas gaļas smaržu. Izabella pieceļas un paošņā gaisu. Viņas mute pieplūst ar siekalām. Taču viņa zina, ka ir to tikai iztēlojusies gluži kā mirāžu tuksnesī – lai arī Izabella ilgojas nevis pēc ūdens, bet pēc ēdiena. Viņa pietraušas sēdus un atkal uzsien lādi sev mugurā, un apņemas kaut ko apēst, pat ja viņai sametīsies nelabi. Viņa vairs netiks tālāk bez pārtikas. Izabella nedomājot plūc sārtās ogas tik augstu, cik vien var aizsniegt ērkšķainajā kokā, un sūkā tās. Viņa laužas cauri koku zariem un brikšņiem, nepievērš uzmanību dzelkšņiem, kas duras cauri kleitas saplosītajām piedurknēm, bieži vien apstājas, lai padzertos no strauta. Izabellas galva dun, domas ir tumšas un juceklīgas.
– Kuš, – viņa sev saka. – Kuš, kuš. – Nogludini šīs domas. Ja tu paēdīsi, viss būs kārtībā. Viss būs kārtībā. Tiklīdz vēders būs pilns, viņa atkal varēs doties taisni uz dienvidiem. Viņa sameklēs pilsētu, un tur būs ēdiens: rostbifs un jaunie kartupelīši, Jorkšīras pudiņš un džema mērce.
Izabella ir pārāk aizņemta ar runāšanu, lai sadzirdētu soļus. Tumša ēna liek viņai pacelt galvu, un viņas sirds teju izlec pa muti. Divi melnādaini vīrieši stāv viņas priekšā, un viņu vienīgais apģērbs ir gliemežvāku aproces. Viņi abi ir pacēluši gaisā garus šķēpus.
Izabella iekliedzas. Viņa pasper soli atpakaļ, lai sagatavotos bēgšanai, taču kailās kājas aizķeras aiz sausa zara, un viņa krīt. Lāde ir viņai uz muguras, un tā smagi atsitas pret zemi, bet Izabella pret to atsitas vēl smagāk. Sāpes iecērtas kaklā, un viņa iekliedzas, novicinādama roku gaisā. Tumsa ir tūlītēja un neizbēgama.
Astotā nodaļa
Izabellas redzesloks aprobežojas ar šauru spraugu: saraustīta kustība, spilgtums un tumsa. Viņa atkal aizver acis, gribēdama iegrimt atpakaļ tumšajā, mīkstajā aizmirstībā. Taču kaut kas nešķiet pareizi. Viņa ar grūtībām atkal atver acis, juzdama, kā galvā pulsē sāpes. Viņa mēģina pakustināt rokas un kājas, taču tās ir kuslas un nespēcīgas. Izabella aši samirkšķina acis un apjauš, ka viens no aborigēniem viņu nes gluži kā bērnu. Izabella mēģina izrauties, un viņš piespiež to ciešāk pie savām kailajām krūtīm. Viņa paceļ rokas, lai izskrāpētu viņam acis, taču vīrietis tās viegli satver un piespiež viņai pie vēdera. Viņš kaut ko saka savam kompanjonam, un Izabella aptver, ka riekstkoka lādīte vairs neatrodas pie viņas. Zagļi! Cilvēku nolaupītāji! Ko viņi ar to izdarīs? Viņa kliedz, lādas un cīnās, taču ir vārga un ievainota.
Vīrietis, kurš viņu nes, kaut ko skarbi nosaka.
Izabella ar asarām acīs papurina galvu.
– Es nesaprotu.
Vīrietis sniedzas viņai pēc kakla, un viņa saraujas, taču tad sajūt pirkstus uz sava skausta, un tie izrādās asiņaini. Izabella pasniedzas, lai pieskartos tai pašai vietai un sajūt sūrstošu rētu, no kuras sūcas asinis. Sāpes izšaujas cauri mugurkaulam.
Abi kailie vīrieši nes viņu dziļāk mežā pa nelīdzenu zemi. Viņu pēdas droši vien ir cietas kā zoles, jo viņi iet ātri un viegli. Izabella sajūtas kā kaija: pārāk savainota, lai cīnītos. Viņas pašas briesmīgais gals ir tuvu.
Taču tad viņa sajūt dūmos ceptas gaļas smaržu. Vietējie ienes Izabellu birztalā, cauri kurai urdz strautiņš, kas apaudzis ar zaļiem kokiem. Otrā pusē vēl kāds ducis melnādainu cilvēku pulcējas pie uguns. Sievietes baro tuklus bērnus vai tur virs uguns gaļas gabalus, kas uzmaukti uz iesmiem, vīrieši sarunājas vai sēž uz akmeņiem, asinādami šķēpus vai labodami ieročus. Neviens no viņiem nav apģērbies. Izabella vēl nekad nav redzējusi kailu vīrieti, tikai Arturu tumšajā guļamistabā. Viņa nezina, kurp vērst skatienu.
– Ko jūs ar mani gribat darīt? – viņa jautā. Vai šie vietējie ēd cilvēka gaļu?
Taču tad viņas sagūstītājs uzmanīgi novieto Izabellu zemē un iesaucas. Dažu sekunžu laikā pienāk klāt liela auguma sieviete ar maigām acīm un apaļām krūtīm, un viņas
