ir visgardākais ēdiens, kādu viņa jebkad baudījusi.
Kamēr viņa ēd, sieviete kaut ko maigi dudina, tīrīdama ievainojumu un uzklādama tam smirdīgu ziedi. Viņa pievēršas koduma pēdām uz Izabellas rokas, noklakšķina mēli un pasaka vēl kaut ko. Izabella viņai cenšas iestāstīt, ka nesaprot, taču sieviete tik un tā turpina runāt. Bērns, kurš tikko iemācījies staigāt, pielumpačo viņām klāt un satver Izabellas brīvo roku. Izabella pasmaida, bērna apaļo vaigu un tumšo acu apburta. Bērns pavelk augšup viņas kleitas piedurkni un bijīgi apbrīno viņas balto ādu. Kaut kas bērna pieskārienā mudina viņu atslābt. Bērns ir priecīgs un veselīgs. Tam vajadzētu nozīmēt, ka cilvēki, kuri viņu audzina, ir labi cilvēki.
Izabella pagriežas pret sievieti un saka:
– Paldies, – silti, ar smaidu. Lai arī sieviete nesaprot vārdus, viņa saprot to nozīmi.
Sieviete norāda uz būdām un tad pavērš pirkstu pret debesīm. Sāk krēslot. Sieviete piedāvā viņai pajumti.
Izabella palūkojas uz būdu ar tās atvērto priekšpusi. Mākoņi ir klājuši debesis visu pēcpusdienu, un ir iespējams, ka sāks līt. Lāde vēl aizvien ir tur, kur viņa nokrita. Bet kurš to var nozagt? Jādomā, ka nebūs nekas slikts, ka viņa paliks te pa nakti. Gulēs kādā mīkstā un drošā vietā un varbūt pat dabūs vēl kaut ko ēdamu no rīta.
Izabella pamāj.
– Jā, pateicos.
Izabella noliekas mīkstajās lapās un dzīvnieku ādās un guļ kā nosista. Kad viņa pamostas, sieviete ar maigajiem pirkstiem atkal ir tepat un piedāvā viņai ēdamo, pārsien viņas ievainojumu. Kad Izabella grib piecelties, viņa tiek nostumta atpakaļ guļvietā. Sieviete noklakšķina mēli. Vēstījums ir skaidrs. Tu neesi vesela. Tev jāpaliek mazliet ilgāk. Izabella ar pateicību to pieņem. Viņa pavada dienu, vērodama viņus nākam un ejam, ar zivīm, ķirzakām un savvaļas suņiem pārtikai, ar groziem, kas pilni ar ogām un augļiem, ko Izabella atpazīst pēc sava garā gājiena. Viņi baro to labi. Sākas lietus. Izabella prāto, vai šie ir vienīgie cilvēki simtiem jūdžu attālumā, varbūt viņai nevajadzētu palikt pie tiem un pievienoties viņu ciltij. Tad viņa vairs nekad nebūtu izsalkusi. Tomēr vēlēšanās atgriezties pie savas lādes ar Daniela aproci ir spēcīga. Viņai ir jābūt pie savas ģimenes, pie māsas.
Izabella nozvēr, ka dosies ceļā, tiklīdz pienāks rīts.
Viņa neko nesapņo līdz pat rītam, kad saraustīti tēli sāk zibēt acu priekšā. Izabella atkal ir stāvoklī ar Danielu, asinis plūst viņai starp kājām, bet, kad viņa palūkojas lejā smiltīs, tur nav bērna, tikai ceļabiedru aukstie līķi. Viņa dzemdē mirušos. Izabella strauji atmostas un mēģina mierināt sevi ar domu, ka viņa ir dzīva un drošībā. Taču tas nespēj viņu nomierināt. Ir tikai nelaimes, pelēkas gluži kā debesis pirms saules lēkta.
Izabella pieceļas. Neviens nav nomodā. Viņai ir jādodas projām: jādomā, ka šis sapnis ir aizķēries kokos viņai apkārt, iesūcies smilšainajā zemē un nepazudīs augu dienu, augu nedēļu. Viņas galva ir pārstājusi sāpēt, un tagad viņa ir pietiekoši stipra, lai turpinātu kustēties. Izabellai ir jātiek atpakaļ un jāpaņem lāde, un jādodas uz dienvidiem, kur noteikti ir mājas, un gatavots ēdiens uz šķīvjiem. Klusītēm, uz pirkstu galiem viņa aiztipina garām vietējiem, starp tumšajiem kokiem krēslā. Lāde neaiztikta atrodas turpat, kur ir nokritusi. Izabella atkal izver virvi cauri misiņa rokturim un atkal velk to aiz sevis, uz priekšu pa tukšo liedagu.
Mākoņi turas debesīs, tumši un biedējoši. Atkal būs lietus, taču tas vismaz būs glābiņš no kveldējošās saules.
Izabellas sirds notrīc. Vai tas ir uzliesmojums? Viņa paraugās uz mākoņiem dienvidu pusē. Vai tas bija zibens? Vai arī…?
Tur. Atkal. Gaisma, tik tikko pamanāma pirmsausmas pelēkumā, nozib cauri mākoņiem un pazūd.
Bāka. Jēga atgriežas. Apņēmība nostiprinās. Cerība ir atdzimusi.
Jo, ja kaut kur ir bāka, tur jābūt arī bākas uzraugam.
Liedags ir nebeidzams. Jūra šodien ir gandrīz vai smaragda krāsā, un putu cepures ir baltākas par tikko uzsnigušu sniegu. Jūra viļņojas un krāc, un Izabella sper soli pēc soļa, vilkdama savu nešļavu sev līdzi pa smiltīm. Iešanas un apstāšanās ritms sāk mainīties. Strautiņi gadās ceļā pietiekoši bieži, lai viņu nemocītu slāpes, un tagad viņa zina, kuras ogas un augļi ir ēdami, lai arī tie ir cieti un sausi. Tomēr Izabella ir tikai cilvēks. Viņa nogurst. Pārtraukumi kļūst garāki. Iešana lēnāka, attālumi īsāki. Staigāšana pārvēršas tipināšanā, šļūkāšanā, krišanā, aizķeroties ar ceļgaliem smiltīs. Izabella cenšas mazliet pavirzīties uz priekšu katru dienu, starp vēlu pēcpusdienu un nakts iestāšanos, lēnām, taupot spēkus. Milzīgs, sāpīgs tukšums viņu apņem, pārņem, iemitinās viņā. Viena, viena, okeāns šķiet sakām. Viena, viena. Lēnām, smagnēji, nebeidzami. Staigājot viņa klusē, bet apstājoties runā, nezinādama, ko runāt. Izabella izdzird pati savu balsi un satraucas. Kāpēc viņa runā? Ko viņa saka? Viņa liek sev apstāties, taču pēc dažām minūtēm atkal izdzird savu balsi. Izabella ļauj sev turpināt runāšanu. Viņa ir pārāk nogurusi, lai kontrolētu savas domas. Koncentrēšanās pazūd, prāts atveras, un viņa spēj saskatīt pāri pasaulei milzu zobratus un spožo, karsto patiesību par tās bezjēdzību. Tagad, kad Izabella ir to pieredzējusi, viņa zina, ka vienmēr to sajutīs sevī. Varbūt kādu dienu pie viņas atkal atgriezīsies drošība, ēdiens, pat laime, taču nu jau ir par vēlu. Viņa jau zina patiesību par dzīvi.
Viņas rokas smeldz. Viņa turpina soļot.
Viņa turpina soļot.
Izabella neskaita dienas. Viņa atsakās atgriezties pie tām savā prātā, jo, to darot, viņa var sajust pulsējošo pārgurumu, izmisīgās bailes, ka dienvidos patiesībā var nekā nebūt. Galīgi nekā. Naktis ir skaidras bez mākoņiem, kas atstarotu gaismu, tāpēc Izabella vairs to neredz. Viņa allaž bijusi pazīstama ar savu pārmērīgi dzīvo iztēli: iespējams, bāka bija iedoma. Katru dienu, pirms sākt soļot, Izabella pieiet pie siltā jūras ūdens, lai noskalotu seju, nomazgātu rētas, saņemtu drosmi un ļautu tam sevi kādu brītiņu pašūpot. Viņas kleita, kas reiz bija labu labā iešanai uz pilsētu, ir kļuvusi stērbeļaina un bezformīga, aplipusi ar asinīm un netīrumiem. Tā plīvo ap viņu gluži kā milzu medūza. Izabella aizver acis, sajūt jūras viļņošanos. Tad atver tās un palūkojas uz dienvidiem.
Un šajā dienā viņa to ierauga. Viņa ierauga to skaidri un gaiši ar savām acīm, nevis kā iedomu vīziju mākoņos.
Gaismu. Bāka ir atdzīvojusies miglainā attālumā.
Izabella metas laukā no ūdens, kura svars padara viņu smagnēju un lēnu. Viņa vairs nejūtas izsalkusi, nogurusi vai savainota. Viņa ir apņēmusies nokļūt līdz bākai. Līdz tai tagad ir atlikušas kādas piecpadsmit jūdzes. Varbūt viņa varētu to sasniegt rīt, pirms tā atkal atdzīvosies.
Un pēc tam lai notiek kas notikdams.
Aiz satraukuma Izabella nespēj aizmigt. Viņa apspiež vēlēšanos iet visu nakti, jo zina, ka nespēs to paveikt nesabrūkot. Visbeidzot viņa iesnaužas. Pamodusies viņa to ierauga. Zemesrags aicina, ietinies vieglā jūras miglā. Tagad viņa saskata sarkanbalto bāku. Tā nepavisam nav tālu. Izabella savāc augļus un iedzer ūdeni no strauta, taču grib ātrāk doties ceļā,
