ka kāds jūs pieņems.
– Es nevaru iet šādā izskatā.
– Guļamistabā ir drēbes, kas palikušas no iepriekšējā uzrauga sievas. Un apavi. Galvenās ielas galā ir liela māja ar gaiši sārtiem dēļiem. Tur dzīvo Ketrina Fulbraita. Viņa jūs pieņems.
Izabellas pakrūte aiz vilšanās sažņaudzas. Viņa negrib doties uz pilsētu. Viņa grib palikt šeit, pilnīgi nekustīga, uz šī krēsla. Mocībām vajadzētu būt galā, taču izskatās, ka tā nav. Un tagad, to apdomājot, šķiet, ka mocības nekad nebeigsies. Viņa ir tikusi salauzīta pirms kuģa nogrimšanas, un nu viņas fragmenti ir juceklīgi izmētāti.
Kad vīrietis ierunājas, viņa balss ir neizsakāmi maiga, par spīti viņa milža augumam un acīmredzamajam spēkam.
– Mērij, jūs šodien varat pārlaist nakti tepat. Rīt varēsiet nomazgāties, lai izskatītos cienīgi. Fulbraitas kundze pastāv uz ceremoniju ievērošanu, un tāpēc saplēsta kleita un netīra seja nederēs. Jūs nedrīkstat te palikt ilgāk par vienu nakti. Tas nebūs pareizi.
Izabella cenšas viņu saprast savā juceklīgajā stāvoklī. Beidzot viņa aptver, ka vīrietis cenšas saglabāt viņas reputāciju. Viņa vairs neraizējas par reputāciju, taču pamāj, tāpēc ka redz: vīrietis neatkāpsies.
– Pateicos jums. Pateicos.
Viņa paēd un tad atgriežas cietajā gultā. Matracis ielīkst. Telpa ir nepārprotami vīrišķīga: nekādu mežģīņotu spilvenu, nekādu aizkaru, nekāda galdauta, nekādu slīpēta kristāla karafu vai ziedu vāžu. Tā ož pēc tabakas, papīriem, eļļas un putekļiem. Pēc Metjū Sīvorda lietām. Un tā ir Metjū Sīvorda gulta, kurā viņa guļ un ne par ko nesapņo.
Devītā nodaļa
Libija veltīja veselu nedēļu tam, lai atkal sakārtotu savu dzīvi, izveidojot kaut ko līdzīgu rutīnai. Viņa jutās gluži kā skudra, kuras pēdas ir aizskalotas un kurai ir jāizveido jauna taka nezināmā vietā. Viņa ir iepirkusies vietējā dārzeņu veikalā un uzzinājusi īpašnieka vārdu, kamēr viņš iesaiņojis pirkumus. Libija ir atjaunojusi elektrības padevi un telefona pieslēgumu, un viņas mājas logi ir notīrīti. Viņa ir pierakstījusies tuvējā bibliotēkā. Viņa ir izberzusi savu kotedžu no augšas līdz apakšai. Viņa ir izvairījusies no māsas: vēsā uzņemšana Libijai pavēstījusi, ka Džuljeta vēl aizvien jūt pret viņu nepatiku. Katru pēcpusdienu viņa ir peldējusies jūrā, iestājoties vakaram, kad pie apvāršņa ir parādījušās pilsētas spožās gaismas miglas klātajos dienvidos. Un viņa ir zīmējusi, pavadot garas stundas labi apgaismotajā darbnīcā, ieritinājusies šūpuļkrēslā ar savu skiču burtnīcu uz ceļiem, apņēmusies drīzumā kaut ko uzgleznot.
Starp visām aktivitātēm viņai ir nācies apstāties, atpūsties un cīnīties ar asarām. Bēdas ir pavadījušas ikvienu viņas domu, ikvienu soli. Libija ir likusi sev kustēties, lai turpinātu iekārtoties šajā jaunajā dzīvē. Marks būtu vēlējies, lai viņa to dara.
Nedēļu pēc ierašanās Libija nopirka jaunu SIM karti ar vietējo numuru mobilajam telefonam un, pirms to ievietot, uzlādēja telefonu, lai palūkotos, vai tur nav vēl kādas ziņas. Viņa neko nebija gaidījusi, tāpēc jutās pārsteigta, izdzirdot balss pastā Marka sekretāres Ketijas pazīstamo balsi.
– Jā, labrīt, Libij. Te Ketija no “Vinterbornu juvelieriem”. Varbūt tu varētu man piezvanīt? Man te ir tev domāts pasts, un es nezinu tavu tagadējo adresi.
Libija noklausījās ziņu vēlreiz, juzdamās samulsusi. Tagad Anglijā pulkstenis rādīja vienu naktī. Viņai nāksies astoņas stundas mocīties ziņkārībā.
Libija paraudzījās ārā pa mirdzošajiem logiem uz plašo okeāna strēli, zeltaino saules gaismu, kas apspīdēja putu cepures. Tagad viņa atkal domāja par Marku. Dažkārt viņa svētlaimīgā kārtā aizmirsa par to uz kādām piecām vai desmit minūtēm. Viņas ķermenis vēl aizvien likās savainots no iekšpuses, taču dažkārt Libija aizmirsa savas nelaimes. Tad tās atkal atdzīvojās prātā un viņa ienīda sevi par to, ka ir pārstājusi domāt par Marku kaut vai uz īsu brīdi.
Viņa turpināja veikt savus dienas darbus, iegrimusi zīmēšanā, tīrīšanā un jūras peldēs. Pēc dušas, kamēr mikroviļņu krāsnī sila kārtējā gatavā lazanjas porcija, Libija piezvanīja uz Londonu.
Kamēr telefons zvanīja otrā galā, viņas sirds strauji sitās. Pēdējā reizē, zvanot uz šo numuru, viņa bija sacījusi to pašu, ko vienmēr:
– Sveika, Ketij, te Libija Sleitere. Vai varu aprunāties ar Marku? – Tagad viņai nāksies atrast citu sakāmo.
– “Vinterbornu juvelieri”, Ketija klausās.
– Ketij, te Libija Sleitere, es saņēmu tavu zvanu. – Tā, tas nemaz nebija grūti.
– Ak, sveika, Libij! Tu esi aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā. Mēs nevarējām tevi atrast.
– Esmu atgriezusies Austrālijā.
– Tas bija pēkšņi. – Ketija bija vienīgais cilvēks, kurš, iespējams, zināja par Libijas attiecībām ar Marku.
– Es jau ilgāku laiku tur nejutos apmierināta. Saņēmu tavu ziņu. Kaut kas saistībā ar pastu? – Libija apķērās, ka soļo pa istabu, tāpēc lika sev apstāties un atbalstīties pret virtuves solu. Lazanjas smarža sāka piepildīt telpu.
– Ak jā. Kaut kas nesaprotams. Es šķiroju dokumentus Marka kabinetā. Kā jau vari iedomāties, tas ir briesmīgi skumji.
– Man ļoti žēl. Tas droši vien ir grūti. – Libija norija kaklā iespriedušos kamolu, nožēlodama, ka neatrodas Londonā un nevar izšķirot Marka papīrus, paturēt kaut ko par piemiņu no viņa, kaut vai tikai viņa rokraksta paraugu.
– Mums visiem viņa briesmīgi pietrūkst, Libij.
– Viņa ģimene…?
– Neesmu redzējusi nevienu no meitenēm, lai gan, cik noprotu, vecākā ir stāvoklī. Šķiet, Emīlijai klājas labi. Viņa, protams, ir satriekta, taču kopš bērēm katru dienu ir darbā, un izskatās, ka viņa pārņems Marka darbu, vismaz pagaidām. Taču noskaidrosim pasta jautājumu. Esmu atradusi sešas vēstules, kas ir adresētas tev, bet nosūtītas uz Marka adresi.
Marks nevienu no tām nav atvēris, tikai sabāzis atvilktnē.
Libija jutās reizē satraukta un izbiedēta. Kāpēc lai kāds rakstītu viņai uz Marka adresi? Vai tas bija kāds pārsteigums, kuru Marks slēpa no viņas? Vai arī tā bija šantāža?
– Vai uz tām ir atpakaļadrese?
– Tās visas ir no vienas vietas. Uzņēmuma ar nosaukumu Ashey-Harris Holdings Austrālijā.
Uzņēmums. Tātad tā nav šantāža, un droši vien arī nav nekāds slepens pārsteigums.
– Man nav ne jausmas, kas viņi tādi ir un kāpēc rakstījuši man uz Marka adresi, Ketij, bet vai varu tev lūgt tās pārsūtīt man?
– Protams, – viņa
