un atstumtos no tās. Vilnis ķer viņu mazo laiviņu, un viņš iegāžas ūdenī.
– Artur! – Izabella iekliedzas. Viņa airis rēgojas laukā no ūdens, tāpēc viņa to saķer. Arturs cieši turas pie otra gala, rīdams ūdeni un cīnīdamies.
– Velc, tu nekam nederīgā sieviete, velc taču! – viņš kliedz.
– Es velku!
Taču ūdens pārklāj viņa seju, un, lai kā Izabella velk, viņa nespēj piedabūt Arturu tuvāk. Piepeši spēku samērs mainās, un viņa saprot, ka nu jau Arturs velk viņu. Ja viņš noslīks, tad paņems sievu sev līdzi. Taču viņa vēl nav paguvusi to īsti apjaust un atlaist airi, kad tas apmetas otrādi. Tas ir kļuvis viegls. Arturs ir pazudis.
Izabella sajūt pati savu vieglumu, pati savu bezsvara stāvokli. Viņas nāve ir tepat, rokas stiepiena attālumā. Straujš vilnis viņai zem kājām paceļ augšup glābšanas laiviņu un aiznes to tālāk no kuģa. Viņa laižas lejup līdz ar to, kliegdama aiz bailēm, nespēdama sadzirdēt pati savu balsi vētrā.
Taču nu viņa var saskatīt zemi, un viņa sāk airēt.
Par spīti trakajai straumei.
Par spīti klintīm.
Tāpēc ka lādītē atrodas pēdējās atmiņas par viņas dēlu.
Viņa airē. Cauri tumšajiem ūdeņiem. Cauri vētrai. Cauri kapājošajām ledainajām lietus adatām. Daniela dēļ.
Septītā nodaļa
Izabella koncentrējas darāmajam, jo domāt par ko citu, atskaitot konkrēto brīdi, nozīmē just nebeidzamas šausmas. Viņai ir jāuzmeklē kāds patvērums, taču aiz plašā, tukšā liedaga ir adatainu koku puduris, kas tumsā šķiet melns un šaušalīgs. Paskatoties uz tiem, viņa sajūt, kā sagrīļojas kājas. Tāpēc viņa velk glābšanas laiviņu uz priekšu pa liedagu līdz akmeņu kaudzei, kas rēgojas ārā no baltajām smiltīm. Pirmajā un otrajā reizē viņa sagrīļojas. Trešajā reizē, ar sūrstošām rokām Izabellai izdodas apgāzt laivu otrādi. Viena puse ir piespiesta pie klints, un viņa palien apakšā, meklēdama patvērumu, piekļaudama riekstkoka lādīti ar zizli sev klāt.
Lietus rībina pa laivas dibenu. Izabella saritinās kamolītī. Sprauga starp laivu, klinti un smiltīm, kas ir tikai pēdas augstumā, neļauj viņai atrasties pilnīgā bezgaisa tumsā. Jūra dārd un sitas pret krastu. Izabella gaida, kad parādīsies pārējie. Viņas ķermenis nekontrolējami dreb: viņai ir auksti no lietus un jūras, bet vēl aukstāk no bailēm un šoka. Neviens nenāk. Viņas skatiens ir pievērsts ūdenim. Tur nav nevienas laivas. Nav neviena drosmīga peldētāja. Nav neviena.
Arturs nenāk. Tāpat kā Megija. Kā kapteinis Vaitavejs. Un Harova kungs.
Melnā nakts pārvēršas pelēkā pēc kādas stundas. Rītausma vairs nav tālu. Kur viņi visi ir? Viņiem vajadzīgs ilgs laiks, lai no vraka aizkļūtu līdz krastam.
Paslēpusies zem laivas, viņa gaida.
Lietus un vējš mazliet norimst, taču vēl aizvien ir pārāk vētrains, lai atstātu patvērumu. Izabella paliek guļam smiltīs, pievērsusi skatienu okeānam, kamēr vāja dienas gaisma cenšas izkļūt cauri mākoņiem. Un neviens aizvien vēl nenāk.
Ap pusdienlaiku lietus mitējas. Izabella izrāpjas no laivas apakšas, lai izstaipītu kājas, un konstatē, ka tās tik tikko spēj noturēt viņas svaru. Viņa apsēžas smiltīs. Viņa raud. Asaras apmiglo skatienu, Izabellai pētot pasauli sev apkārt. Vai kāds zinās, ka viņa ir te? Vai ieradīsies glābēju kuģis? Izabella nezina, kā tas notiek. Tomēr viņa bažījas, ka glābšanas kuģa var nebūt. Viņa sēž plašajā liedagā, nolūkodamās uz līci, kas atgādina katlu. Kaut kur tur, vētras sakultajos ūdeņos, atrodas viņas vīrs. Viņš ir miris. Viņi visi ir miruši. Asinis viņas dzīslās sastingst. Izabella mēģina piecelties un liek kājām darboties. Viņa staigā pa smiltīm, murminādama:
– Viņi visi ir miruši, – vēl un vēlreiz, lai redzētu, vai šī doma iesēdīsies viņas prātā un kļūs parastāka.
Viņi visi ir miruši.
Izabella pieiet pie ūdens malas, paceļ svārkus un iebrien jūrā līdz viduklim. Ūdens ir siltāks par gaisu. Viņa atvieglojas, juzdama kauna sārtumu uz vaigiem, lai arī te nav nevienas dvēseles, kas varētu to ieraudzīt. Tad viņa atgriežas liedagā, otrādi apgāztās laivas aizsegā. Šodienai ar to pietiek. Viņas kuņģis dumpojas: Izabella ir izsalkusi, taču viņai nav ēstgribas. Par to viņa raizēsies rīt. Dienas atlikušo daļu viņa noguļ smiltīs zem laivas. Atkal līst lietus. Visbeidzot pārgurums gūst virsroku. Krēslā viņa aizmieg.
Izabella pamostas un ierauga, ka lietus ir atkāpies. Rītausmas debesīs redzami tikai nedaudzi mākoņi ar purpura maliņu. Drīz uzlēks saule. Šī doma uzlabo viņas noskaņojumu, taču tikai uz brīdi, jo nakts izmetusi liedagā vēl kaut ko.
Līķus.
Sākumā Izabellas sirds salecas, un viņa domā, ka tie guļ. Taču, pieejot tuvāk, kļūst skaidrs, ka leņķis, kādā divi vīrieši ir samesti viens otram virsū, ir nedabisks. Viņu kājas šūpojas piekrastes viļņos.
Izabella strauji pagriežas un dodas atpakaļ pretējā virzienā. Viņa negrib zināt, vai tie ir viņas draugi vai tikai apkalpes locekļi. Izabella sajūt iekšēju tukšumu. Viņa palien zem glābšanas laivas un šņukst stundām ilgi.
Taču nu viņa zina, ka ir pienācis laiks doties projām.
Reizē ar līķiem krastā ir izskalotas kuģa atlūzas. Izabella tās apskata, meklēdama ko noderīgu. Tur nekā nav. Sašķaidīti koka gabali. Nav ne pudeļu, ne muciņu ar pārtiku, ne apģērbu, ne apavu. Viņa atkal pamet skatienu uz līķiem, taču ātri novēršas. Viņa nezags drēbes no mirušajiem. Izabellas skatiens pievēršas līcīša galam. Ja viņa aizies līdz tam, varbūt būs labāk saskatāms, kur viņa atrodas. Varbūt tur būs pilsēta. Šī doma viņu uzmundrina. Varbūt būs saskatāmas mājas.
Varbūt būs saskatāms nebeidzams liedags ar adatainiem kokiem.
Izabella dziļi ieelpo. Vispirms viņai jādabū Daniela aproce laukā no lādes.
Ap otrādi apgriezto glābšanas laivu dažāda lieluma akmeņi ir izveidojuši nejaušus rakstus. Izabella izvēlas vienu un izvelk lādi no laivas apakšas. Viņa nomērķē un met akmeni uz slēdzenes pusi, sajūtot, kā nodreb rokas un pleci. Dekoratīvā misiņa sprādze atsprāgst vaļā, taču slēdzene nepadodas. Viņas vīra bailes no zagļiem ir likušas tam izmantot pamatīgas slēdzenes, kas ir cieši noslēgtas no iekšpuses un ārpuses.
Izabella iedomājas, vai viņa ir zagle, plēšot nost krekliņa malu un savijot to virvē. Viņa izver virvi cauri misiņa rokturim un pieceļas, velkot lādi sev līdzi.
Viņa tipina pa smiltīm. Saule ir augstu debesīs un karsē. Izabella apstājas, novelk krekliņu un apvij to sev ap galvu kā garu šalli, pavilkdama dažas collas baltās kokvilnas uz priekšu, lai pasargātu seju. Tad Izabella satver virvi un atkal dodas uz priekšu. Smiltis šņirkst viņai zem kājām. Okeāna viļņu ritms diktē viņas gaitu: pieci soļi, kamēr tie atkāpjas, pieci soļi, kamēr pārskalo krastu. Izabella nonāk līdz zemes strēles malai, kas norobežo līcīti, un dodas uz priekšu,
