negrib mirt, būdama tik tuvu glābiņam.
Viņa guļ ilgi un pamatīgi. Viņas ķermenis ir sasniedzis spēku robežu. Izabella nevar riskēt ar iešanu karstumā, tāpēc nogaida visu dienu un ceļas kājās tikai tad, kad saule ir pavirzījusies uz rietumiem. Viņas kājas atgādina želeju, pēdas sūrst. Viņa izslienas, satver neciešamo virvi. Vēl mazliet, vēl mazliet.
Labā kāja. Kreisā kāja. Liedags kļūst aizvien akmeņaināks, viņai tuvojoties bākai. Labā kāja. Kreisā kāja. Katrs solis prasa veselu mūžību. Dzīvo, Izabella, viņa bargi sev pavēl. Nesabrūc tagad.
Bāku iespējams sasniegt tikai pa akmeņainu nogāzi apmēram desmit pēdu augstumā. Izabella apsver iespēju apiet apkārt pa krūmāju, taču baidās, ka var nomaldīties, ja līdzās nebūs okeāna piekrastes. Viņa atkal uzsien koka kasti sev uz muguras un sāk kāpt.
Apkārt nolaižas krēsla. Kaijas riņķo gaisā, un jūras brīze kļūst svaiga. Izabella ir pieliekusies un meklē taciņu pāri akmeņiem ar kailām rokām un basām kājām, elsodama, vaidēdama. Viņa paklūp, sasveras un nobrāž savu savainoto roku uz asa akmens. Taču tagad nekas nespēj viņu apturēt, pat ne jaunas asinis. Uz priekšu, uz priekšu. Augšā un augšā. Līdz beidzot viņa ir nonākusi virsotnē, un bāka atdzīvojas tieši tajā brīdī, kad Izabella to uzlūko. Viņas signāluguns tumsā. Nu viņa ir te. Tagad viss būs labi.
Tā tam jābūt.
Viņas galva griežas. Ausīs zvana.
Viņa apiet apkārt bākai ar svina pielietām kājām un atrod tai līdzās nelielu kotedžu, drīzāk koka kasti, kas uzbūvēta bākas malā. Viņa saņem pēdējo spēku, lai paceltu roku un vārgi pieklauvētu pie durvīm. Izabella baiļojas, ka atbildes nebūs, tāpēc nogaida tikai dažas sekundes, lai klauvētu atkal. Šoreiz viņa arī uzsauc:
– Palīgā! – Pašas balss ir tik vārga, ka tā viņu izbiedē. – Man ir vajadzīga palīdzība. – Izabella apjauš, ka ir atstājusi asiņu pēdas uz durvīm no savainotās rokas. Viņa to pagriež otrādi. Asinis pustumsā izskatās tumšas.
Durvis atveras. Izabella ielūkojas gara, stiegraina, apmēram četrdesmit gadus veca vīrieša melnajās acīs, kas ieplešas, ieraugot viņu.
– Lūdzu, lūdzu, – viņa saka. Tas ir vienīgais, ko viņa var pateikt. Pārējie vārdi ir izgaisuši, un nu viņa krīt uz priekšu, sabrukdama uz ceļiem. Vīrietis satver Izabellu savās spēcīgajās rokās, paceļ augšā un ievelk iekšā. Viņa neskaidri pamana krēslainu telpu, gaismas zibšņus, un tad viss kļūst pelēks.
Kad Izabella atver acis, ir nakts. Deg svece, un viņa guļ mazā gultā uz raupjām segām.
Viņa samirkšķina acis, cenzdamās saprast, kur atrodas. Uz ķeblīša līdzās gultai sēž bārdains vīrietis ar nopietnu sejas izteiksmi. Bākas uzraugs. Viņa beidzot ir nonākusi līdz bākai. Izabella atviegloti nopūšas.
– Kā jūs sauc? – viņš uzmanīgi iejautājas.
Izabella atver muti, lai nosauktu savu vārdu, taču tad apraujas. Ko tad, ja Vinterborni viņu meklēs?
– Mērija Harova, – viņa saka.
– Kā jūs domājat, vai spēsiet piecelties, Mērija Harova? Man ir zupa, maize un tīrs ūdens. Jums ir jāpaēd, lai atgūtu spēkus.
– Cik ilgi es gulēju?
– Sešas stundas. Ir jau gandrīz pusnakts.
Izabella apsēžas un piesardzīgi noliek kājas uz zemes.
– Ļaujiet man jums palīdzēt, – vīrietis saka. Aplicis vienu roku viņai ap vidukli, viņš palīdz Izabellai piecelties no gultas un paiet garām spirālveida kāpnēm, lai nonāktu nelielā telpā ar zemiem griestiem. Tur atrodas izlietne, apaļš galds ar vienu vienīgu krēslu un nerūsējošā tērauda plīts. Gaisā novilnī ceptas zivs un tabakas smarža. Vīrietis novieto Izabellu uz krēsla. Viņa ierauga koka lādi, kas vēl aizvien ir piesieta pie pašdarinātās virves, novietotu pie durvīm uz kailajiem grīdas dēļiem.
Izabella sēž klusiņām. Tagad par visu rūpējas bākas uzraugs, bet viņa var rimties. Viņš dodas pie izlietnes, zem kuras atrodas kastīte ar pirmās palīdzības materiāliem, tad iededzina gaismekli un novieto to uz galda tuvu Izabellas pastieptajai plaukstai. Tīrot un apsienot ievainojumu, vīrietis neskatās Izabellai acīs. Viņš ir koncentrējies un noliecis galvu, un Izabellai rodas iespēja viņu nopētīt: viņa tumšos, cirtainos matus un kārtīgo, sirmuma skarto bārdu, nopietnās uzacis un prasmīgos pirkstus.
– No kurienes jūs esat? – viņš beidzot tai jautā.
– To es nevaru teikt.
– Kas bija tajā lādē jums uz muguras?
– Nasta, no kuras es drīzumā ceru atbrīvoties.
Viņš pieliecas, lai palūkotos uz lādi, un Izabella pielec kājās no krēsla un aizstājas viņam priekšā.
– Jūs nedrīkstat tai pieskarties.
Satrūcies bākas uzraugs atkāpjas. Viņš runā ar Izabellu tā, kā varētu runāt ar ievainotu dzīvnieku, viegli pacēlis augšup plaukstas.
– Nomierinieties, – viņš saka. – Es tai nepieskaršos, ja jūs to nevēlaties.
Izabella jūtas nelaimīga un nedroša. Viņai šķiet, ka pašas augums kaut kur izzūd, it kā Izabella būtu darināta no smiltīm un vējš viņu izdzenātu.
– Es esmu ļoti izsalkusi, – viņa saka.
Vīrietis pamāj, tad pieceļas un pieiet pie plīts. Izabella paraugās uz savu apsieto roku un nespēj atcerēties, kur ir to savainojusi. Viņa piepūlē atmiņu. Pazib sadrumstaloti tēli. Ķirzakas ēšana. Ogu lasīšana. Vilkšanās pa liedagu. Tad viņa atceras, ka ir savainojusi roku pirms dažām stundām, rāpdamās augšup pa nogāzi. Tas, ka atmiņā, šķiet, ir parādījies caurums, iedzen Izabellu panikā. Kas notiek ar viņas prātu? Viņa atkal pielec kājās no krēsla un sāk soļot.
Bākas uzraugs pagriežas pret viņu ar kūpošas zupas šķīvi. Viņš nolūkojas Izabellas soļošanā un stāv pavisam mierīgi, it kā viņa miers varētu pāriet pie viešņas. Beigu beigās viņa apstājas un samirkšķina acis.
– Mani sauc Metjū Sīvords, – viņš saka.
– Es esmu ļoti izsalkusi, – Izabella atkārto.
Viņš pamāj uz galdu, un viešņa apsēžas. Bākas kotedžā smaržo pēc kaut kā eļļaina un karsta: sasmacis gaiss, vecas jūraszāles, pelējuma skarts koks. Izabellai ir vienalga. Viņa ieelpo tagadni, un tā piepilda viņas plaušas ar gaišumu. Šobrīd viņa ir drošībā. Zupa ir sāļa un bieza. Izabellas mute un vēders atrodas debesīs. Viņa izēd šķīvi un tad noskalo to ar tīra, vēsa ūdens krūzi. Viņas prāts lēnām atgūstas. Viņa nomierinās.
– Man nav, kurp iet, – viņa saka. – Es nezinu, ko darīt.
Vīrietis atbalstās pret izlietni, pētīdams viņas matus, kleitu, rokas, ieskatīdamies
