saprot, ka tas ir lietus ūdens. Viņa to iedzer, lai arī tas ir smilšains. Izabella nožēlo, ka nav savākusi ūdeni vakardien, lietus laikā, un tad saprot, ka viņai nav nekā, kur to savākt.
Viņa noliek lejā lādīti, izslienas un tad drosmīgi palūkojas apkārt. Sākumā atpakaļ, uz ziemeļiem. Nekā. Neskaitāmas smilšu jūdzes, jūras miglas aptumšots zemesrags tālumā. Tagad viņa palūkojas uz dienvidiem. Atkal nekā. Atkal jūras migla. Atkal zaļi zils okeāns, kas dārd un trako aiz līcīša sniegtās pajumtes.
Bez gala. Bez malas.
Izabella sajūt, cik viņa ir sīka. Sajūt, cik milzīga ir pasaule. Viņa sajūt Dieva klusējošo vienaldzību. Viņa sajūt okeāna spēku un savu neveiklo vārgumu. Izabellas ceļgali saļogās. Viņa atslīgst durstīgajā zālē, kas tiek cauri kleitai. Viņa uzliek pieri uz ceļiem un izmisīgi vēlas, kaut būtu noslīkusi kopā ar pārējiem.
Izabella tā nosēž ilgāku laiku, sirdspukstiem dunot ausīs, okeānam plīstot apkārt, un ilgojas pēc kādas mazas, klusas vietiņas, pajumtes un ēdiena. Tad viņa paceļ galvu. Viņa te nevar sēdēt mūžīgi, jo tad viņa nomirs. Ziemeļos savilkušies mākoņi. Tie var kļūt par vētras mākoņiem. Kuģis devās uz dienvidiem, tāpēc dienvidos kaut kam ir jābūt. Briesmīgi tālu, varbūt simtiem jūdžu attālumā. Taču tur kaut kas ir, un viņai jādodas turp. Viņa nevar palikt šeit, kur nav nekā. Izabellas vēders no bada rūc, un saule iztvaicē visu lietus ūdeni. Izabellai ir bail iet cauri kokiem: paskatīdamās vien uz tiem, viņa nodreb. Tāpēc viņa nolemj doties uz dienvidiem pa liedagu.
Viņai gribas raudāt, taču raudāšana neko nedos. Raudāšana neatsauks Danielu. Raudāšana nepaglābs viņa aproci un neparādīs Izabellai ceļu uz Ņujorku pie māsas. Izabella pieceļas, satver pašdarināto virvi un rāpjas lejā otrā pusē pa zāļaino pauguru atpakaļ pie gludajām, tukšajām smiltīm. Un viņa dodas uz priekšu, vilkdama riekstkoka lādīti sev līdzi. Ir labāk staigāt vakara vēsumā un atpūsties dienas karstumā. Viņa iet, līdz parādās zvaigznes, tūkstošiem zvaigžņu, kas veido svešādus rakstus melnajās debesīs. Viņa iet, līdz pusnakts aizbiedē projām pēdējās karstuma paliekas. Viņa iet, līdz kājas un pēdas šķiet izgaistam, un tad viņa dodas uz durstīgo koku meža malu un atguļas smiltīs, lai pagulētu.
Izabella apjauš, ka nekad agrāk nav jutusi izsalkumu. Varbūt agrāk viņa ir jutusi vieglu tukša kuņģa ieburkšķēšanos pirms brokastīm. Taču izsalkums ir kas spēcīgāks par to. Tas liek viņas iekšām sūrstēt. Saule ir karsta, kad Izabella pamostas, un viņa saprot, ka būs pašnāvība iet uz priekšu, kamēr saule atrodas augstu debesīs. Tagad viņai vairs nav tik ļoti bail no meža, un Izabella dodas tajā mazliet dziļāk, patverdamās tā skopajā pavēnī. Tur peļķēs vēl aizvien ir saglabājies lietus ūdens, tāpēc Izabella var vismaz apslapināt lūpas, lai tās neatgādinātu lupatu. Lai arī seja ir ēnā, āda tik un tā ir sākusi plaisāt un kļuvusi sausa no sāls, vēja un jūras atspīdumiem. Viņas rokas ir apdegušas un kļuvušas sārtas un jēlas no smagās lādes vilkšanas. Izabella tās nogroza sejas priekšā, prātodama, kur palicis laulības gredzens.
Pie visām pārējām rotaslietām zīda kārbiņā, okeāna dibenā. Vēl tikai pirms dažām dienām viņa tās pārskaitīja, plānodama bēgšanu, sastādīdama sarakstu. Tas viss nu ir aizskalots.
Viņa apsēžas, apvij ceļgalus un paliecas uz priekšu, cenzdamās iekārtoties ērti smiltīs un kritušajās lapās. Taču vēders kurkst, un viņai kaut kas ir jāieēd. Jebkas. Izabella palūkojas apkārt. Koki ir biezi. Ja te būtu Anglija, viņa zinātu, kurp doties uzmeklēt savvaļas zilenes vai persiku koku. Doma par augļiem liek viņas mutei pieplūst ar siekalām. Viņa pieceļas, atstādama lādīti uz kādu brīdi. Tuvumā nav neviena, kas varētu to nozagt. Izabella dodas dziļāk mežā, zariem noskrāpējot rokas. Viņu apņem spēcīga, nepazīstama smaka, skābena un kodīga. Šie koki un krūmi izskatās pēc tādiem, kam nemūžam nevarētu būt augļi. Viss šķiet tuksnesīgs, izkaltis, izžuvis.
Izabella sastingst, izdzirdot krūmos šļūcošu skaņu, un atkāpjas. Čūska? Vai kas ļaunāks? Viņa dodas atpakaļ pie lādes, apsēžas pie tās un cenšas nedomāt par pārtiku un ūdeni.
Protams, Izabella zina, ka Vinterborni meklēs savu zizli. Viņa grib atbrīvoties no tā, lai var būt brīva no tiem. It īpaši – brīva no Persija. Viņu jau tāpat pārņem šausmas, iedomājoties, ko viņš izdarītu, ja uzzinātu, ka dārgums atrodas pie viņas. Izabella pavada dienas karstāko daļu, vēl un vēlreiz mēģinādama dabūt vaļā lādi. Viņa izmanto akmeņus, zarus un gliemežvākus ar asām malām. Viņa saspiež vienu pirkstgalu. Tas kļūst zils, bet lāde vēl aizvien ir aizslēgta. Atslēgas atrodas viņas vīra vestes kabatā. Varbūt tagad viņš jau ir izskalots krastā, bet varbūt atrodas dziļi okeānā. Tiklīdz Izabella nonāks pie cilvēkiem, viņa to atvērs. Galu galā lāde ir darināta no koka. Viņai vajadzēs aizņemties instrumentus, atvērt lādi un izņemt Daniela aproci. Pēc tam viņai vajadzēs nokļūt ostā, no kuras atiet kuģi uz Ņujorku. Vinterborni domās, ka viņa ir mirusi, un nemeklēs. Viņa ir brīva, ja vien spēs izdzīvot tikmēr, kamēr radīsies iespēja atbrīvoties no sasodītā zižļa.
Ēnas kļūst garas, un Izabella pieceļas un atkal sāk iet. Šodien viņas gaita ir lēnāka: četri soļi uz katru viļņa ieelpu un izelpu. Izsalkums padara Izabellu vāju, taču īsi pirms tumsas iestāšanās viņa priekšā ierauga, ka brūns strauta ūdens ir izveidojis smiltīs vagu. Izabella parikšo uz priekšu pa liedagu un tad noliecas pāri straumei un pasmeļ ar plaukstām ūdeni. Lietus ir piepildījis strautu un padarījis to ātru. Ūdenim ir savāda garša, taču Izabella par to neraizējas. Viņa dzer, līdz vēders sāk sāpēt. Izabella nolemj pavadīt nakti un nākamo rītu šeit, kur ir dzirdama ūdens burbuļošana un kur viņa nenomirs no slāpēm. Zemes pārklājums ir mīksts. Izabella ilgāku laiku guļ, nespēdama aizmigt, un raugās augšup uz svešādajām zvaigznēm cauri durstīgajām lapām.
Izsalkums Izabellu pamodina nākamajā rītā. Viņas kājas ir noberztas, rokas tulznu pārklātas, taču viņa sajūt tikai izsalkumu. Viņa vairs nav sieviete, tikai viena vienīga sāpe. Viņai ir jāatrod ēdiens. Izabella zina, ka viņai jāsaņem drosme un jādodas dziļāk mežā.
Ar vārgiem un drebošiem pirkstiem viņa aptin lādi ar pašdarināto virvi un uzsien to sev mugurā, savilkdama mezglus un iekārtodama to sev uz muguras. Viņa ir redzējusi zīmējumus, kuros iezemiešu sievietes tādā veidā pārnēsā bērnus. Izabella kustas lēnām, gar strautu, spraukdamās cauri zariem, pāri akmeņiem un kritušām lapām. Brikšņi ir biezi, taču viņai izdodas atrast šauru, smilšainu taciņu. Viņa sadzird svešu putnu dziesmas un ilgojas pēc melnajiem strazdiem.
Tad ar acs kaktiņu viņa pamana kustību. Izabella nodreb, pagriež galvu un ierauga lielu pelēkbrūnu ķirzaku, kuras kājas ir apvijušās apkārt šauram koka stumbram. Tā skatās uz Izabellu, un Izabella skatās uz ķirzaku.
Līdz ar bailēm un pretīgumu viņa atskārš, ka tad, ja varēs to noķert un izcept, tad varēs to apēst.
Taču ķirzakas nagi izskatās asi, un Izabella vilcinās pietiekoši ilgi, lai tā uzskrietu augstāk kokā un patvertos uz zara. Nu Izabella var saskatīt tikai tās asti un nožēlo, ka nav bijusi pietiekoši izlēmīga, jo viņas vēders aiz bada rūc un viņa jūtas vārga un nespēcīga.
Viņa paraugās atpakaļ. Koki ir aizseguši skatu uz pludmali, taču viņa vēl aizvien dzird okeānu un zina, ka var atrast atpakaļceļu.
Tālāk iekšā mežā? Bet kāpēc? Ko viņa cer atrast? Izabellu pārņem izmisums,
