es varu jums pateikt…" Klims vilcinājās.
– Sakiet man tieši un godīgi, es nepieņemšu citu atbildi. Man ir svarīgi zināt, kura meitene mani apdraud. Es nevēlos nevienam sagādāt sirdssāpes savā pirmajā mācību dienā. Man ir vajadzīgas zināšanas, lai iestātos koledžā, nevis problēmas…
– ES tevi saprotu. Šo meiteni sauc Gaziza, viņa sēž viena, kreisajā rindā, tāpat kā mēs, pie trešā galda.
– Brunete, ar taisniem sprādzieniem uz pieres un baltas neilona zeķubikses?
Klims pasmīnēja.
– Jā, tā ir viņa.
– Jauka meitene…
Klims ignorēja šo komplimentu, kas bija adresēts viņa bijušajai draudzenei.
"Mēs ar viņu draudzējāmies apmēram sešus mēnešus, bet tad mūsu draudzībā iejaucās viņas vecāki, un viņa sāka satikties ar puisi no elites skolas, kura vecāki strādā Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra birojā. Republika. Es reiz šim pūtītei, vārdā Askars, godīgi piekauju – izlauzu viņam priekšzobu, par ko mani gandrīz izslēdza no komjaunatnes.
– Tātad, vai jūs esat cīnītājs? – Dusja viņam pārsteigta jautāja.
– Nē, es neesmu cīnītājs. Šis zēns pats to prasīja, – Klims nomurmināja.
– Kā tu to prasīji? "Es piegāju pie jums un pasūtīju sišanu," Dusja iesmējās.
– Kaut kas tamlīdzīgs. Viņš apmeta mani ar saviem draugiem netālu no manas mājas. Viņš sāka draudēt Gazizai, kuru mēs vairs nebijām satikuši. Mans tēvs skatījās ārā pa logu un vēroja situācijas attīstību. Viņš visu saprata. Puišiem ierasta lieta. Viņu interesēja, kā es izturētos šajā situācijā.
– Un jūs viņus nepalaidāt ārā no brīža?
Klims iesmējās.
"Viņi bija trīs, bet es cīnījos kā lauva ar visiem." Viņi neizturēja manu uzbrukumu un atkāpās. Uz manas sejas bija vairāki zilumi, melnā acs bija īpaši laba, bet tēva acīs es jutos kā uzvarētājs, lai gan ne uz ilgu laiku.
– Kāpēc?
“Pēc nepilnas stundas pie mums ieradās policija, un mēs ar tēvu nebijām apmierināti ar manu varonību, jo radās jautājums par krimināllietas ierosināšanu. Viņi manam tēvam teica, ka es ne tikai pārspēju šos trīs, bet arī paņēmu no viņiem dažas vērtīgas lietas. Labi, ka viņš savām acīm redzēja, kā tas ir, pretējā gadījumā tas būtu bijis haoss, sliktā nozīmē.
Kazahi mūs ar tēvu tracināja veselu mēnesi, līdz šajā lietā iesaistījās pierobežas skolas, kurā dienē mans tēvs, vadītājs. Viņam ir arī diezgan labi sakari, jo skolā mācās daudzi slaveni bērni: ministru, prokuroru, tiesnešu bērni…
"Jā," Dusja vilka, "tad jums ir problēmas – sist dēlu no Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra svītas, tas ir ļoti forši!"
– Tieši tā, man ir problēmas. Pēc visa, kas ar mani notika, es izsvītroju šo pāri no savas dzīves un cenšos viņus neredzēt un nepamanīt. Es nesaprotu, kāpēc Gaziza nolēma sev atgādināt. Acīmredzot starp viņiem kaut kas neizdevās, tāpēc viņa piemānījās…
"Varbūt tā, vai varbūt tā ir tikai tipiska meitenīga greizsirdība," sacīja Dusja.
–Vai tev arī ir nācies būt greizsirdīgai uz puisi, ar kuru draudzējies? – Klims uzreiz izrādīja patiesu interesi.
"Nē," sacīja Dusja, "bet es noteikti zinu, ka tā notiek, viņi par to daudz raksta grāmatās."
"Es runāšu ar viņu, lai viņa pat neiedomātos jūs apgrūtināt ar stulbām piezīmēm," Klims apņēmīgi noteica.
– Runājiet. Es no sirds priecāšos, ja viņa mani nepamanīs vispār. Tagad atvainojiet, man jāsteidzas pie mammas, norunājām viņu sagaidīt pastā.
"Vai jūs neiebilstat, ja es jūs aizvedīšu pie viņas?" – ieteica Klims.
– Labi, un pa ceļam pastāstīsi par sevi un saviem vecākiem. Man tas ir interesanti, iespējams, tāpēc, ka dzīvoju nepilnā ģimenē,” negaidīti atzinās Dusja.
Klims brīdi padomāja, tad sāka stāstīt.
– Mana māte strādā par svešvalodu skolotāju medicīnas institūtā, un mans tēvs ir militārpersona, viņš dienē, kā jau teicu, par kursa virsnieku skolā, kurā viņš kādreiz mācījās. Pēc Jaunā gada mans tēvs aizbrauks dienēt uz Tālajiem Austrumiem. Pasūtījums par viņa pārvešanu jau ir saņemts.
– Tātad tu drīz dosies prom?
– Nē, es palieku Alma-Atā. "Es stāšos Fēliksa Edmundoviča Dzeržinska vārdā nosauktajā PSRS VDK Augstākajā robežvadības skolā," lepni sacīja Klims.
"Cik biedējoši izklausās skolas nosaukums," Dusja nodrebēja. – Vai tu dzīvosi kazarmās?
– Jā, kazarmās. Bet kad mums būs brīvs laiks, tad brīvdienās būšu pie mammas.
– Vai viņa nedodas kopā ar tēti uz Tālajiem Austrumiem?
– Nē. Mani vecāki, tāpat kā tavi, izšķīrās pirms gada. Tāpēc mans tēvs uzrakstīja ziņojumu par pārcelšanu uz jaunu darba vietu…
"Atvainojiet, ka lūdzu jums pastāstīt par saviem vecākiem," Dusja stostījās, pārvarēdama neveiklību.
– Viss ir kārtībā. Esmu jau pieradusi, ka viņi nav kopā. Tēvs teica, ka mātei jau kāds ir un viņš arī ir militārists. Tajā pašā laikā tētis no manis slēpa, ka šis kāds arī ir robežsargs un mācījās ar viņu vienā kursā.
Dusja domāja, skatīdamies lejup.
– Kurā augstskolā tu ieiesi? – Klims viņai jautāja.
"Es mēģināšu teātrī, bet tur ir liela konkurence – septiņi cilvēki uz vienu vietu."
"Es nešaubos, ka jūs to izdarīsit." Tu esi ļoti skaista meitene, no tevis būs laba kinoaktrise, un es iešu uz visiem filmu seansiem, kuros tu spēlēsi galvenās lomas…
Negaidītais kompliments, kas nāca no puiša lūpām, lika Dusjai piesarkt. Asinis plūda viņai sejā no apmulsuma, kas viņu satvēra, padarot to neparasti pievilcīgu un pat saldu.
"Klim, lūdzu, nerunā par manu vēlmi stundā," viņa jautāja. – Man nepatīk piesaistīt sev uzmanību. Ja tas notiek, tad es gribu izkrist pa zemi…
Klims viņai uzsmaidīja.
– Esi mierīgs. "Es neteikšu," viņš apliecināja viņai, atvadoties…
Viņa sekoja viņam ar savu skatienu. Klima jaka un džinsi bija tādi paši kā daudziem viņu skolas bērniem, taču viņa
