style="font-size:15px;"> – Kādi izteicieni, Dusja! Nerunājiet to publiski.
"Es vienkārši nevaru atrast citus vārdus, un tuvumā nav neviena."
– Esi pacietīga, meitiņ, nedaudz, un viss izdosies. Tas būs tikpat labs kā jūsu vecā skola.
– Nebūs. Visi skatās uz mani un jau sauca par Dulsineju.
"Tas ir tāpēc, ka jūs esat jauns un skaists." Turklāt Dulcinea ir neaizskarošs segvārds. Arī tavs tēvs tevi bieži tā sauca.
– Vai varbūt viņu acīs es esmu provinciāle?
Māte pasmaidīja.
– Nu, kāds tu esi provinciālis. Paskaties uz sevi spogulī. Tu esi ģērbies līdz deviņiem. Ne visi pilsētas bērni ir ģērbušies kā tu…
– Bet es ģērbjos savādāk.
– Neviens tev neaizliedz ģērbties kā viņi.
– Lūk, vēl viens! Šeit visi valkā šauri džinsus un platformas zābakus.
– Un?
– Man nepatīk šauri džinsi, tie ir karsti. Kā meitenes var valkāt rupjus apavus? Tas ir kičs!
– Tātad, valkājiet visu, ko vēlaties. Neesiet kā visi citi. Parasto aitu ganāmpulkā ir arī astrahaņas jēri,” smējās māte.
Dusja nobolīja acis. Sirdī viņa atzina, ka mātei ir taisnība. Lai arī viņa nedzīvoja galvaspilsētā, pateicoties mammas gaumei un šūšanas prasmēm, viņa ģērbās kā meitene uz žurnāla Burda Fashion vāka.
Un viņai tas patika.
– Un arī, mammu, tur ir ļoti skaļš. Šie trakie kazahi kā savvaļas dzīvnieki steidzas pa gaiteņiem, kliedzot no sirds.
Mamma pasmaidīja.
– Un krievi klusi stāv malā? Maz ticams, ka viņi ir tik mežonīgi kā bērni, vārdu sakot. Pastāsti man, labāk, kas bija labs.
"Nu… Es satiku jauku puisi," sacīja Dusja, satverot mātes roku. – Viņus sauc Klims vai Klimentijs, kaut kas līdzīgs…
– Dusja, tu mani biedē. Pārvācamies uz Alma-Atu, vedu tevi uz vienu no labākajām galvaspilsētas skolām, lai tu varētu iegūt zināšanas un pēc tam iestāties koledžā, un pirmais, ko dari, ir satikt puiku!
"Tu kļūdies, mammu, es saprotu." Es sēžu ar viņu pie viena galda, tāpēc es viņu satiku…
– Labi, es jokoju. Ejam uz pārtikas veikalu un pirksim pārtikas preces, citādi mūsu ledusskapī ir pakārusies pele.
– Ejam! – Dusja jautrā balsī piekrita.
Otrā nodaļa
Iespēja diviem
Pagāja divas nedēļas. Viņai par pārsteigumu Dusja atcerējās daudzus puišus un viegli sazinājās ar viņiem. Viņa jau sākusi pierast pie jaunās skolas. Ar mācībām problēmu nebija, jo viņa vienmēr mācījās ar “labām” un “izcilām” atzīmēm.
Vientulības un zaudējuma sajūta pārgāja, un Gaziza un “Red” klātbūtne klasē, kuru sauca Toļiks, nebija tik nomācoša kā pirmajās trīs dienās. Visi Klimas draugi un viņu draudzenes tagad ir kļuvušas par viņas draugiem.
No meitenēm Violeta bija viņai vistuvākā, viņas jautri pļāpāja gandrīz katrā pārtraukumā. Pirmo reizi pēc aiziešanas no Aktobes Dusja jutās viegli.
Kad viņa mājās ar apbrīnu stāstīja par saviem jaunajiem skolas draugiem, mamma ar gandarījumu atzīmēja, ka labi, ka viņai ir daudz draugu. Vienīgi padzīvojusi vecmāmiņa, ar šķielētām acīm virs lielajām brillēm skatīdamās uz savu mazmeitu, atzīmēja:
– Draudzenes, mazmeita, bieži vien ir neuzticamas un cenšas puisi atņemt. "Manā garajā mūžā man bija iespēja to redzēt," vecmāmiņa sāka stāstīt. – Manā ciemā, kur dzīvoju agrā bērnībā, pie vienas vedeklas ieradās savedēji. Meiteni sauca Nataša, viņa bija neparasti skaista: viņai bija skaista seja, labs raksts, bizes zem vidukļa…
Sabiedrotāji paņēma līgavu un devās uz kamanām, un tad, par nelaimi, zirgi negribēja nekur iet: viņi cēlās, sēkdami, un atvienoja ratus…
Sabiedrotie un līgavainis nobijās un nolēma, ka darījums ar šo līgavu ir netīrs un viņiem jādodas mājās…
– Kāpēc tas ir netīrs, vecmāmiņ?
– Jā, jo tur bija kaut kāda maģija un ļauna acs…
– Kurš viņu samulsināja?
– Kas zina, mana mīļā mazmeitiņ. Ciematā sievietes čukstēja, ka šī lieta nevarēja notikt bez vienas vietējās vecmāmiņas burvības, kurai bija tāds grēks. Domājams, ka iepriekšējā dienā pie viņas ieradās jauna sieviete, un arī Natahinas līgavainis bija pret viņu jauks. Viņš solīja viņu ņemt par sievu, bet vecāki nez kāpēc pretojās…
– Un tad šī meitene apprecējās ar citu puisi?
– Nē. Viņai kļuva ļoti slikti, saslima otrajā dienā, un pēc kāda laika viņa pilnībā zaudēja prātu, sāka slikti runāt, un no viņas mutes nepārtraukti plūda siekalas…
"Uh, cik skumjš stāsts," sacīja Dusja. "Ir labi, ka visām manām meitenēm ir puiši, ar kuriem viņas ir draugi," viņa piebilda teiktajam.
– Jā, tas ir… bet kā būs vēlāk, nav zināms…
– Tomēr, vecmāmiņ, es nevienam nedošu Klimu.
Vecmāmiņas balss sprakšķēja no klusiem smiekliem.
– Klims pats var tevi pamest, tāpat kā viņš savā laikā atstāja Gazizu. Zēni to dara viegli, tāda ir viņu daba. Pieaugot, jūs par viņiem uzzināsit vairāk…
– Māte! Kāpēc tu piepildi savas mazmeitas galvu ar visādiem atkritumiem? – viņu dialogā iejaucās māte. "Viņai ir pāragri zināt par tādām lietām."
"Vēl nav par agru," Dusja nošņāca. "Gaziza bija pirmā, kas draudzējās ar citu zēnu, nevis Klims ar citu meiteni," viņa turpināja…
– Nu, es nezinu, mazmeitiņ, kura viņus pirmā pameta, viņa tev uzrakstīja zīmīti…
Dusja par to domāja. Vecmāmiņas vārdi viņu apbēdināja.
– Ko man darīt, vecmāmiņ? Es negribu pazaudēt Klimu.
– Nedari neko, mazmeitiņ. Esi tu pats un necenties viņu mulsināt.
"Tas ir vārds, ko muldēt," Dusja šņāca. – Klim, vecmāmiņ, nevis zirgs…
"Es jums piekrītu, viņš nav zirgs," vecmāmiņa smīnēja, tik tikko atturoties no teikt, ka viņš ir ērzelis. – Ne par to ir
